9. A. 1137. J ē k a b s S e d o l s a r B a u m a n i, N ī c ā. LP, V, 80 (12).

Reiz viens vecītis gājis pa lielu klajumu un ieraudzījis savādu ērmu: tādu cilvēku, lielu tēviņu, ar vienu pašu kāju un vienu pašu aci pieres vidū. Vienacis pielēcis vecītim klāt, sagrābis pa vidu un ienesis lielā, lielā alā kur citi vienači bijuši. Tur alā vienači priecājušies, vecīti ieraudzīdami: "Nu mums ko ēst, nu mums ko ēst!"

Bet vecītis lūdzies: "Neēdiet vis mani šodien, pabarojiet līdz rītam!"

Šie gan atteikuši: "Ko mēs tevi vēl mitināsim?" bet vecītis mācējis ierunāt, ka tas būšot viņiem pašiem par peļņu, ja pabaŗošot. Beidzot vienači palikuši arī mierā un devušies gulēt. Kamēr nu vienači aizmiguši, krākuši - vecītis uzmek1ējis alai durvis un aizbēdzis. Bēdzis, bēdzis - gadījusies upe ar plānu ledu: tik tik neielūzis; bet lielām mokām pārkļuvis gan pāri. Līdz arī bijis pāri, te dzirdējis : nāk vienači pa pārim saķērušies, pakaļ, ka rīb vien. Atskrien pie upes - nevar pārkļūt: ledus par plānu. Ko nu darīs? Sāks lādēt vecīti; bet lādot paši nolādējās sevi. Visi palikuši par akmeņiem.