Vienacis ar izdurtu aci.

 

10. A 1137. I z i d o r s S y l v ā n s K a u n a t u p a g. L a t v j u k u l t. k r.

Dzeivuoja vīnā cīmā jauns zemnīks. Jam beja vysaida monta dīzgon un jis nikaidas bādas nikod naredzēja. Cyti zemnīki runuoja, ka jīm gryuts dzeivuot, bet jaunais zemnīks par jim smējās. Vīnu reizi sadūmuoja jaunais zemnīks pamest vysu sovu montu un īt meklēt sev nalaimes. Kai sadūmuoja, tai izdarēja. Pametja vysu sovu montu un guoja pa boltu pasauli. Īt zemnīks un ceļā sateik luoci.

"Kur tu ej?" vaicoj luocs zemnīkam.

Zemnīks jam atbild: "Īšu meklēt sev nalaimes. Man runuoja ļaudis, ka ir uz pasauļa nalaime, bet es jīm natycu un pats gribu redzēt tū nalaimi!"

Jau gribēja zemnīks īt tuoļuok, bet luocis aizstatja zemnīkam ceļu un runoj. "Es tyuleņ tevi apēsšu, tūlaik tu redzēsi sovu nalaimi!"

Svīdjās luocis uz zemnīka un gribēja jū salauzīt. Zemnīks suoka smītīs, satvēra luoci aiz kuojis, lyka pi zemis un, ilgi nadūmuodams nūplēsja nu luoča uodu un ar uodu sasedzīs guoja tuoļuok. Guoja zemnīks, guoja - verās : mežs un mežā ustoba. Ustobai nav lūgu, bet durovas ir. Zemnīks īguoja itymā ustobā un redz, ka ustobā nav nikuo, tikai stuov lels golds un uz tuo golda zalta bļūda un vysaidi ēdīni. Zemnīks sadūmuoja paēst un runoj pats sevī; "Paēsšu nu zalta bļūdas!"

Kad jis dalyka rūku pi zalta bļūdas, tai bļūda jū vylka kluot un jis nikai navar atsaraut. Ap tū laiku atsataisēja durovas un īīt lels un okls cylvāks, ar jū treispadsmit vucynu. Sasabeida zem nīks un palyka ni dzeivs, ni miris. Lelais cylvāks sāduos pi golda un grib pajemt zalta bļūdu un jam bļūdas vītā tyka rūkā zemnīks. "

"Ak, es tevis sagaidēju!" soka lelais cylvāks zemnīkam. "Byus man lobas vakariņas!"

Veras zemnīks, ka lelais cylvāks suoka kurinuot cepli un jau dreiži kaus jū zemē. Suoka zemnīks prasīt leluo cylvāka atlaist jū, bet jis tik smējās un soka: "Gona tev staiguot pa boltu pasauli!"

Kū darīt zemnīkam? Sadūmuoja jis: "Dzeivs rūkuos napasadūšu." Zemnīks runoj lielajam cylvākam: "Dūd, es dreižuok aizkurinuošu cepli!"

"Labi, ej kurinoj!" runoj lielais cylvāks.

Zemnīkam ituo tik vajadzēja. Izīt zemnīks nu golda un uz reizes zemnīkam tyka lels spāks un dūmoj jis pats sevī: "Tagad es tevi apēsšu, bet na tu mani!"

Lelais cylvāks lyka zemu kam kurinuot cepli, bet pats sāduos pi durovu un sēd, kad zemnīks navarātu izīt uorā. Puorguoja naz cik laika un lelais cylvāks vaicoj zemnīkam: "Nu jau izkurinuoji cepļi?"

"Jā!" atbildēja zemnīks.

"Nu bad ej pi manis es tevi nūkaušu!" soka lelais cylvāks zemnīkam.

"Labi!" pasacēja zemnīks, "bet tu paprīšku iztacynoj labi nazi, muna uoda ir cīši cīta."

" Ak tai!" atbildēja lelais cylvāks un suoka tacynuot nazi. Zemnīks pa tū laiku, koleidz lelais cylvāks tacynuoja nazi, pajēmja lelu nasaškaldītu pagali, daguoja pa klusiņom pi juo tyvuok un cik beja jam spāka lyka lelajam cylvākam par golvu un tyuleņ satvēris suovu luočuodu, apsedzja jam golvu, bet pats&127; pa tū straci, koleidz lelais cylvāks kapačuojās, izskrēja par durovom uorā un dreižuok aizskrēja uz sovu sātu. Nu tuo laika zemnīks vairuok nikod naguoja meklēt nalaimes.