11. A. 1137. O. P e t r o v s k i s, L u d z a s a p r. Z v i r g z d i e n e s p. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Sen senejūs laikūs guoja pa ceļu vīns kalējs. Jis aizguoja lelā un tymsā mežā. Mežā jū aizspēja nakts un jam īsagribēja ēst un nakts muojis ari nav. Kū jam darīt? Īt tuoluok un redz, ka stuov lela ustoba. Daguoja kalējs pi ituos ustobas un suoka klaudzynuot pi durovom, bet juo nikas nalaiž. Jis pajēmja attaisēja pats durovas un īguoja tymā ustobā un redz, ka nav nikuo sātā. Kalējs kaut gribēja cīši ēst, bet kū darīt? Jis naēdja un izleida uz cepļa un suoka jau snaust, kai dzierd, ka nazkas īīt un redz daudz vucynu, kuri īguoja ustobā. Pēc vucynu īguoja lela un bailīga buoba ar vīnu aci un ar dagunu šņauc. Suoka buoba runuot: "Tagad paēsšu cylvāka gaļas! Es jau seņ naēžu ituos gaļas!"

Aizdadzynuoja buoba skaliņu un nūvylka nu cepļa kalēju, kai mozu bārnu un pasadynuoja aiz golda ēst ar jū vakariņas. Kalējs, kaut beja olkons, bet nu bailem navarēja nikuo ēst, jam nikas naleida reiklē. Buoba valcoj kalējam: "Kas tu esi?"

Kalējs jai atbildēja: "Es esmu lobs cylvāks, kalējs."

"Kū tu vari struoduot?"

"Vysu kū!" atbildēja kalējs.

Buoba runoj: "Tu man izkal aci!"

"Labi!" pasacēja kalējs.

"Es varu tev izkalt aci, bet te vajag vierves, kab tevi sasīt!"

Buoba jam soka, ka jai ir vierve.

"Labi," pasacēja kalējs: "Es tevi sasīšu un iztaisīšu tev jaunu aci!"

Buoba atnezja viervi, kalējs pajēmja un sasēja buobu un tūlIaik pīdadzynuoja lelu dzelži un dalyka buobai pi lobuos acis un izdadzynuoja. Buoba nu lelas suopes kai ruovjās, vysu viervi puorruovja, sāduos uz slīkšņa un runoj: "Tu tagad nu munom rūkom naizskrīsi uorā. Es tevi apēsšu! Kū tu ar mani izdarīji?"

Kalējs nūsabeida, īleida koktā un sēd vysu nokti ni dzeivs, ni miris. Reitā buoba suoka laist gonūs vucynus un suoka aptaustīt kotru vucynu ar rūkom, kab navarātu izīt leidz ar vucynim nu ustobas kalējs. Kalējs vēŗās, vēŗās - pajēmja kažūku, apvylka ūtru pusi un puorguoja kai vucyns; bet buoba juo naīraudzēja. Tai kalējs aizguoja tuoļuok meklēt sovu sātu, bet tei buoba tagad dzeivoj okla.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku uzrakstījis V. Joņins Pustiņas pagastā. P. Š.