12. A. 1137. M. G a r k o l n e n o 76. g. v e c ā s Ī v a s S t a l e i d z ā n e s A t a š i e n ē.

Vīnai muotei beja dāls kalējs. Muote cīši žāluoja dāla. Vīnu reiz dāls soka muotei: "Muot, es nazynu, kas ir bāda?"

"Īsi pa pasauli un atrassi, dāls, bādu," atbildēja muote.

Dāls aizguoja pasavērt, kaida ir bāda. Guoja, guoja dāls un īguoja mežā. Treis dīnas dāls staiguoja pa mežu ni gola, ni molas naatrozdams. Staiguodams pa mežu, dāls pīguoja pi ustabiņas. Ustabiņa stuovēja uz vystas kuojas un grīzjās. Kad dāls pīguoja pi ustabiņas, ustabiņa puorstuoja grīztīs un dāls īguoja ustabiņā. Dālam cīši gribējās ēst un jis dūmoj: "Pasavēršu ceplī, varbyut, kas ir ādams?"

Attaisīja dāls cepli un īsavēŗa izcaptu vucynu. Izvylka jis nu cepļa vucynu un pus vucyna apēdja, bet ūtru pusi īlyka ceplī atpakaļ. Paēdis, dāls dūmoi : "Pasavēršu skapī, varbyut, ir kas dzerams?"

Attaisīja dāls skapi un redz, ka skapī stuov butele brandīna. Dāls izdzēīa pus buteles brandīna, bet ūtru pusi īlyka skapī atpakaļ. Paēdis un padzēris, dāls izkuopja uz cepļa, guļ un klausuos, kas byus tuoļuok. Te atsataisīja ustobas durovas un rogona sadzyna ustobā vušku pulku. Tuos vuškas beja nūluodāti ļauds.

"Kur te cylvāka smoka munā ustobā? Pasavēršu, varbyut, kas āsts un dzarts ir?"

Attaisa rogona cepli un redz, ka ceplī tikai pus vucyna, attaisa skapi un redz, ka tikai pus buteles brandīna. Īt rogona pi cepļa un redz, ka cylvāks guļ uz cepļa. Nūruovja rogona jū nu cepļa un soka: "Tyki munūs nogūs, tagad naspruksi nu manis vaļā! Reit izcepšu un apēsšu!"

Dāls otkon izkuopja uz cepļa, grib gulēt, bet mīgs naīt. Reitā rogona aizskrēja uz mežu, atnezja vazumu molkas, sabuozja ceplī un īkyuŗa.

" Nu tagad kuop zemē nu cepļa un ej šur, lai es tevi izcapu!" Rogona beja ar vīnu aci un tei paša greiza. Dāls nūkuopja nu cepļa un soka rogonai: "Es esmu lobs kalējs, dūd lobuok, lai esbeja ar mīru. Dabuoja lelā švorina un īlyka ceplī, lai nūdag. Tad dāls soka: "Bet tu nanūstuovēsi, kad es kaļšu! Vajag tevi pīsīt pi benča!"

Sadabūja dāls pa ustabiņu šaidu taidu striču, pīsēja rogonu pī benča un soka: "Nu, paraugi ruovusēs!"

Rogona pasastīpja drusku un puorruovja stričus.

"Ar ītim navar pīsīt," soka dāls.

Rogona izskrēja uorā un atnezja rasnus, rasnus stričus. Dāls pīsēja rogonu pi benča un soka: "Nu, tagad paraugi ruovusēs!" Rogona sasastīpja nu vysa spāka, bet napuorruovja. Dāls pīsēja vēl stypruok un soka: "Tagad byus labi, varēs kaļt ūtru aci!" Izjēmja dāls sorkonu švorinu nu cepļa un gryudja rogonai lo bajā acī. Rogona paiyka pavysam okla. Cikom sytos rogona, puorruovja stričus, pīskrēja pi durovom un soka: "Nu tagad tu man tiksi nogūs, tad es tevi dzeivu apēsšu!" Attaisīja rogona dur rovas un suoka svaidīt vuškas uorā. Dāls mudri nūkova vucynu, nūplēsja uodu, apsasedzja un pīskrēja pi rogonas. Aptaustīja rogona, ka vylna ir, un izsvīdja dālu uorā. Dāls, ticis uorā, soka: "Nyu tu rogona myužam manis nasagyusi !" Nūluodētuos vuškiņas palyka par cylvākim. Dāls atguoja uz sātu un dzeivoj laimīgi.