13. A. 1137. M. G a r k o l n e n o 76 g. v e c ā s Ī v a s S t a l e l d z ā n e s A t a š i e n e s p a g.

Vīnai muotei beja dāls, kuru jei īmuocīja skaitīt: "Engeļs Kunga." Dāls, kur tik guoja, kū tik darīja, vys skaitīja: "Engeļs Kunga." Muote nūmyra un dāls palyka buorinīts, bet pēc muotes nuoves jis naaizmiersa muotes pamuocības. Vīnu reiz dāls guoja pa pasauli laimes maklātu. Jis pīguoja pi jyuras un īsasāda kugī, kuram vajadzēja par jyurom braukt. Kugis aizbraucja jyurā un suoka sleikt. Dālam un vēj vīnpadsmit puiškinim izzadevja izzagluobt uz jyuras solas. Dzeivoj puiškini uz solas, ād zuolītes, saknītes un cytu, kū atrūn. Tys, kurs agruok vysod skaltīja: "Engeļs Kunga." arī tagad tū pat darīja un vysod skaitīja muotes īmuocītū lyugšonu. Tai nūdzeivuoja puiškini uz. solas ilguoku &127;aiku. Kaidā dīnā jī īraudzēja pa jyuru ejūt kugi un suoka klīgt. Kugja ļauds izdzierda un pībraucja pi solas. Uz tuo kugja braucja ļauds, kurus sauc par putnu golvom. Jīm vyss cyts tai pat kai mums, tikai putnu golvas. Tuodēļ jūs arī sauc par putnu golvom. Putnu golvas pajēmja puiškinus un aizvedja uz sovu zemi sovam ķēniņam. Tur jūs vysus salyka vīnā kambarī un baruoja, lai vāluok nūkaut un apēst. Putnu golvas ēdja myusu cylvākus. Tai baruoja, baruoja puiškinus un vys pajem pa vīnam un nūkaun. Tys, kurs skaitīja "Engeļs Kunga." palyka pats pādējais. Vīnā reitā atīt juo septiņi bendes ar septiņim nažim un grib nūkaut. Puiškins izruovja nu vysim septiņim nažus un nūkova jūs pašus. Kēniņa pavārs gaidīja, gaidīja, kad atness puiškinu, bet navarēja sagaidīt. Guoja pats pavārs pasavārtu un paskubynuotu, lai dreižuok nas, jo vajadzēja kēniņam pusdīnas vuorēt. Aizīt pavārs un redz, ka vysi septiņi bendes nūkauti, bet puiškins dzeivs. Pavārs atguoja un pastuostīja itū kēniņam. Kēniņš soka: "Jo jis nūkova vīns pats septiņus, lai palīk dzeivs! Taids mums atsagadīs vaidūs!"

Kēniņš pasacīja atvest puiškinu uz jū. Kolpi aizvedja puiškinu pi kēniņa. Puiškins beja smuks un jis kēniņam patyka. Kēniņam beja jauna meita un kēniņš apprecēja puiškinu ar sovu meitu. Nailgi pēc kuozom jī padzeivuoja, un puiškina sīva nūmyra. Pi putnu golvam beja taids īrodums, jo sīva nūmyra, tad veiru reizēa dzeir globuoja dzeivu un jo veirs nūmyra, tad sīvu reizē globuojvu. Vedja kēniņa meitu globuotu, aizvedja arī puiškinu dzeivu. Izvedja uz vīna augsta kolna, pīvedja pi vīnas dziļas olas svīdja obējus tymā olā. Treis dīnas puiškins krita, cikom nūkrita olas dybynā, bet palyka dzeivs. Ola beja jūti lela un puika staigoj

pa olu un skaita "Engeļs Kunga". Ūtrā dīnā atkon globuoja vīnu putnugolvu veiru un reizē ar veiru arī dzeivu sīvu. Sīva beja myusu cylvāks. Taipat īsvīdja jūs obējūs tymā olā un puiškins, kurs jau beja izaudzis par lelu puisi, sasatyka un suoka runuot ar sīvu. Tai jī staigoj pa olu un nazyna, kai tikt nu olas uorā. Beiguos puika īsavēŗa mozu caurumiņu un jī aizguoja obi uz tū caurumu, pa kuru speidēja zyla gaisma. Pīguoja jī pi tuo cauruma. Caurums beja tik lels, ka varēja izleist. Izleida jī pa tū caurumu uorā un atsaroda uz šaura akmena dēļa, pa kura vīnai pusei beja jyura, pa ūtrai - bezdibins. Puiss īsavēŗa uz tuo akmeņa dēļa stuovūt vīnu boltu cylvāku un prosa: "Kas tu taids esi?"

"Es esmu tys engeļs, kuru tu kotru dīnu pīminēji sovā lyugšonā, un atguoju tev paleidzēt," atbildēja boltais cylvāks. Tad engeļs soka: "Ejīt jyus pa itū dēli leidz golam un tad pīīsit pi vīnas piļs vuortim. Tī vuorti byus cīši un jyus varēsit īīt tikai tad, kad sagyusit dzeivinīku ar ostoņom kuojom. Kad īīsit tymā pilī, tad vairuok uorā naejīt, jo atpakaļ vairs natiksit!"

Tad eņgeļs pazuda. Puiss ar meitu guoja, guoja pa tū dēli un pīguoja pi piļs vuortim. Vuorti beja cīti un jī navarēja tikt īškā. Atsavēŗa puiss atpakaļ un redz, ka pa meitas placu ruopoj ziernyukls ar ostoņom kuojom. Kai tik puiss ziernyukli sagyva, tai piļs vuorti atsatalsīja un jī obi īguoja pilī. Tai jī dzeivoj tymā pilī laimīgi: īsagrib jīm ēst, pīīt pi golda un uz golda, nazyn nu kurīnes, atsarūn ēdīņi, jī paād i otkon pazyud nu golda ēdīņi; īsagrib dzert, pīīt pi ūtra golda un pylns vysaidu gordu dzērīņu; jī padzer, dzerīņi otkon pazyud. Tai jī dzeivuoja, dorba nikaida navajadzēja struoduot un nūdzeivuoja tymā pilī divpadsmit godu. Īsagribēja jīm izīt aiz piļs vuortim pasavērt. Jau puiss par šīm godim aizmiersa "Engeļs Kunga" skaitīt un engeļa pīsacījumu naīt aiz piļs vuortim. Tai jī sadūmuoja un izguoja aiz piļs vuortim. Napaspēja izīt, vuorti aizataisīja un atpaka&127; vairs jī tikt navarēja. Tad jī izguoja otkon uz to akmeņa dēļa un paši nazyna, kuo gaida. Pa jyuru braucja putnu golvu kugis, īsavēŗa jūs, pībraucja, pajēmja un otkon aizvedja uz putnu golvu zemi.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir cēlusies no "Tūkstoš un vienas nakts" Sindbada stāsta, bet atgādina arī augšā minēto 6. variantu.