1. A. 11318. K. T a r z i e r i s D r u v i e n ā. B r ī v z. "S b o r ņ i k", 57, 52. LP, VII, I, 251, 7.

Reiz bija viens tēva-dēls, kas bija nodomājis precēties un arī izmeklējis sev līgavu. To bija saodis velns, un tas meklēja šīs precības izjaukt; tikai nevarēja nekur atrast līgavai pretbrūtgānu, jo īstais brūtgāns bija ar visiem puišiem labā draudzībā. Nu, kad tevi ķibeles! - ņemsies beidzot viņš pats un ies, par skaistu zēnu pārvērties, pie līgavas. Bet lai vislabāki varētu par īsto brūtgānu izlikties, tad velns cītās izzināt, kā puisi sauc. Puisis tad iemelsa, ka viņu saucot: "Kāds es izskatos!" Labi. Velns, par kungu uzcirties, ar gaŗu cepuri iegāja līgavas mājā. Cepuri tas atstāja ļaužu istabā un pats iegāja kambarī. Bet drīzi, velnam pakal, atnāca ir puisis. Velns aizslēdza durvis un nelaida to iekšā pie meitas. Nekas! Puisis paņēma velna cepuri, piekrāva šķidriem dubļiem, nolika kur bijusi, uz galda, pats aizgāja. Velns, izrunājies, izlielījies, izgāja ārā, paķēra cepuri un spēra galvā. Piegāja velnam pilnas acis, ausis, deguns un kur nebūt, ar netīrumiem. Velns saskaitās, skraidīja pa visu ciemu un kliedza: "Vai neredzējāt, kāds es izskatos?" Kā traks viņš gribēja puisi rokā dabūt. Bet ļaudis, ieraudzījuši velnu, smējās, sacīdami: "Kā lops, kā lops!"

Beidzot velns no dusmām un kauna aizloba no tā ciema un vairāk tur nerādījās.