1. A. 1140. (1048.). G i n t e r s V i š i ņ ķ o s. LP, IV, 18, 1, 8.

Kāda kunga sievai piedzimis ļoti stiprs puika. Puika audzis briesmīgi ātri. Kungam palicis bail; ka dienās viņa stiprais dēls neatņem muižu un neatstāj tēvu kājām. Viņš tādēļ gribējis dēlu no kakla dabūt. Un ko nu sadomājis? Sūtījis dēlu otrpus jūŗas pārvest no velna trijgalvju suni. Dēls aizgājis pie velna. Velns teicis tā: "Ja tu vari trīs dienas un naktis bez gulēšanas nostāvēt, tad suni dabūsi!"

Labi, dēls raudzījis. Bet, par nelaimi, jau otrā dienā miegs uzmācies. Dēls stāvējis ar nodurtu galvu un snaudis. Velns domājis: "Snaust jau nesnauž, citādi kristu gar zemi, bet viņš laikam ko gudro."

"Klaus! dēls, ko tu gudro?" velns uzsaucis:

Dēls atmodies, teikdams : "Ko nu gudrosi? Gudroju, kuŗu koku mežā vairāk: nokaltušo vai zaļo."

"Kuŗu koku tad ir vairāk?" velns uzprasījis.

"Nokaltušo!"

Velns nav ticējis to, tūliņ devies uz mežu izskaitīt visus sausos un visus zaļos kokus. Bet dēls pa to laiku mierīgi nolicies uz ausi un izgulējies krietni. Otrā dienā velns pārradies teikdams: "Klausies, nav vis tā! Zaļo koku bija pulku vairāk!"

"Viss var būt!" dēls atteicis, "bet tev vajaga tos arī ieskaitīt, kas jau sadedzināti. Vai tad zaļu malku kāds dedzina?"

"Jā, kad tā, tad tev taisnība!" velns atteicis un nosēdies turpat blakus gaidīdams, vai tik dēls neiemigsies. Bet dēlam miegs vairs ne prātā, tik labi izgulējies.

Trešā dienā velns teicis:

"Tu izdarīji, ko apņēmies! še tev trijgalvu suns un ej uz māju!"

Dēls paņēmis suni un pārvedis tēvam. Tagad tēvs licis dēlu mierā.