l. A. 1145. S e c e s p a m a t s k. s k o l n. n o 80 g. v e c ā s M. K a l n i ņ a s S e c ē. F. k r. "T e i k a s p a r D i e v u", 45, 57.

Reiz Dievs ar velnu sastapušies uz Grebļa kalna un sākuši strīdēties. Velns uz Dievu ļoti noskaities un apņēmies Dievu sabaidīt ; tādēļ aizgājis projām un pēc brīža nācis ar traku vētru un zibeni. Bet Dievs nemaz nedomājis bīties - sakūris uguni, iesmēķējis savu pīpīti un sēdējis tīri mierīgi. Negaiss drīz vien norimies, jo Velns redzējis, ka tāpat Dievu nenobaidīs. Drīz vien tas iznācis no meža un teicis uz Dievu: "Lai gan tu manis nebijies, bet toties tu mani arī nenobaidīsi!" Dievs arī iegājis mežā, pieplēsis bērza tāsis un aptinies ar tām. Pēc tam viņš nolauzis divas alkšņa nūjiņas un gājis velnu biedēt. Viņš sitis ar nūjiņām pa tāsim, ka grabējis vien, (un velns no tā trokšņa tūliņ sabijies). Tādēļ ka Dievs ar tāsim taisījisi grabošu troksni, šo kalnu sauc par Grebļa kalnu.

P i e z ī m e. Folkloras krātuvē ir vēl cits Žilinska uzrakstīts variants no Jēkabpils. P. S.