2. A. 1145. O z o l s, S a u k ā, LP, V, 86, (27, 1).

Reiz Saukas mežos medījuši divi spēkoti brāļi. Nomedījuši lielu meža vērsi. Bet tad paši sākuši ķildoties, kam tas vērsis piederot. Viens teicis: "Man pieder meži, man arī vērsis!" otrs stīvējies: "Man pieder meži, man arī vērši!" Beidzot norunājuši spēkoties : kuŗš varēšot otru sabaidīt, tas uzvarējis. Labi. Viens tūliņ nosēdies pļavas malā un otrs iegājis mežā šo baidīt: noplēsis eglei mizu (kamini), nogriezis ķūzi (nūju) un sitis pa kamini, lai grab. Grabējis gan nejauki, bet brālis neizbijies. Beidzot gājis otrs brālis baidīt; bet tam bijusi sava laime: pašu laiku sacēlies pērkons ar zibiņiem, visa pasaule dimdējusi, kāds troksnis. Brālis pļavas malā sabijies no pērkona un laidies lapās. Nu otrs brālis paturējis mežu un vērsi.