3. A. 1145. Ķ e v i e š u A n d r e j s K o k n e s ē, LP, V, 86.

Reiz Dievs ar Velnu izgājuši uz rubeņu medībām. Velnam tūliņ arī bijis liels katls līdz, kur medījumus vārīt. Samedījuši divas dienas, bet neķēries itin nekā. Beidzot Velns ģaubies, ka nevarot vairs paiet, griboties ēst. Dievs smējies: "Vakar te vienam saimniekam brangi vērši ganījās. Nocel vienu un ēd, ka lai vēders pārplīst." Labi, velns nogaidījis nakti, kad visi guļ, pielīdis, pa krūmiem slāpstīdamies, vēršiem, nocēlis to labāko, pārmetis pleciem un aizgājis tik ātri, ka Dievs tik tik varējis panākt. Mežā Velns uzkūris uguni un sācis lielajā katlā vērsi vārīt. Beidzot apmaisījis ar lielu mentni gaļu un teicis: "Kas tad te no viena vērša mums abiem ko ēst? Nudien, esmu izsalcis tik dikti tagad, ka viens pats divus noēstu. Vilksim lozes, kam tā gaļa krīt." "Nieki!" Dievs atteicis, "ko nu lozes vilksim? Iesim labāk biedēties." Labi, gājuši biedēties. Dievs palicis meža malā un Velns gājis mežā Dievu papriekš biedēt.

(Velns iegājis mežā un sācis grabināties, bet Dievs nemaz nebijies. Tad Dievs uzsūtījis pērkonu, Velns tūliņ sabijies un aizbēdzis.)