4. A 1145. M. S t a r ķ i s L i e l v ā r d ē. LP, V, 86, (24, 2).

Viņos sirmos laikos, Dievs ar velnu kaŗojis. Bet kaŗā velns Dievu tā nobaidījis, ka bijis jāmūk. Dievs bēgdams nobēris kaņepes zemē un pats paslēpies krūmos.

Velns domājis: "Nu viņš nevarējis vairs izbēgt, tādēļ pārvērties par kaņepu čupu, lai mani piemānītu. Pag, pag - ēdīšu nost ! "

Un apēdis arī visas kaņepes; beidzot vēl lielīdamies iedziedājies: "Ķikerikū! visu apēdū!" Bet vēlāk no kaņepēm ēdējam palicis tā ērmīgi ap sirdi; saīdzis aizvilcies ellē.