Baidīšana ar troksni.
5. A. 1145. V a s i ļ n i e k s a r A. T ā l b e r ģ i N o g a l n i e k o s. LP, V, 93.
Vienreiz tēvs aizgāja ar dēlu lietas kokus cirst. Izmeklējās cauru dienu, nevarēja nekā sadabūt. Vakarā, mājā ejot, dēls saka: "Nevaru vairs paiet, kā gribu ēst. Tur brauc žīds, nozagsim tam vienu āzi, būs gaļa, varēsim paēst."
Labi, dēls zaga āzi un tēvs atkal tamēr pārgāja katlu atnest, kur tūliņ vārīt. Vārīja, vārīja - piepēši dēls iesakās : "Gaļa būs gatava drīzi, bet kuŗam no mums pieklājas ēst: vai tam zadzējam, vai tam katla nesējām?"
"Ko tā var zināt," tēvs atsaka, "bet iesim viens otru baidīties: kurš otru sabaidīs, tam lai paliek gaļa."
Labi. Bet tēvam bijis vecs kažoks mugurā; viņš ielīdis krūmos, saņēmis kažoku pār galvu un nācis no krūmiem ārā: bu, bu, bu! sacīdams. Dēls smējies: "Nebaidīšos ne - zinu, ka esat mans tēvs."
Nu paņēmis dēls kažoku un ielīdis krūmos. Bet dēlam bijis cits grieziens: uzklājis kažoku celmam, paņēmis labu stibu, pēris kažoku un tikai vaimanājis: "Vai, vai! Nesit, nesit - neesmu viens vainīgs: tas, kas pie ugunskura sēd, tas jau arī palīdzēja āzi zagt."
Tēvs, to dzirdēdams, domāja: "Vai akls! nu dēls noķerts, jāmanās tikai man mājā, ka arī pērienu nadabūju."
Tēvs aizmucis; bet dēls nu apēdis smiedamies viens pats zagto āzi.