2. A. 1148. J. J a n s o n s n o J. T i ļ ļ a s Ī l e s p a g.

Vienam saimniekam bijis dēls, kas iemīlējis kunga meitu un pastāvīgi prātojis, kā to dabūt. Vienu dienu saimnieks aizsūta dēlu uz mežu žagarus cirst. Dēls cērt, cērt un domā par kunga meitu: "Sak, kaut jel pats velns man līdzējis viņu dabūt!"

Kā šis tā domā, tā arī pats velns klāt. Ko šis gribot? Tā un tā. Nu, šinī lietā viņš varot līdzēt, ja tikai atļaujot pirmo nakti pie sievas gulēt, un apsoloties lūgt kāzās. Saimnieka dēls ar mieru.

Velns nu piesaka saimnieka dēlam, lai atnākot rīt šinī pašā vietā. Otrā dienā dēls aiziet; velns jau priekšā ar karīti un pāru melniem ērzeļiem. Dēlu viņš apģērbj par kaimiņu kungu, pats paliek par kučēru un brauc abi precībās. Kunga meita sagaida šos ar abi roki. Arī kungs un lielmāte ar precinieku mierā. Nospriež rudenī svinēt kāzas. Ko nu? Dēls nu ir vīrā.

Pienāk kāzu vakars. Dēls aiziet' uz mežu, kur toreiz cirtis žagarus, velnu kāzās lūgt. Velns jau gaida ar savu karīti un ērzeļiem. Brauc abi uz kāzu namu. Te pusceļā velns ieprasās: "Kas tad ar mūzikantiem?"

Vai viņš arī esot kādus aicinājis? Jā, dēls atbild, esot salīdzis Pērkonu un Zibeni. Tādi bijuši abu mūzikantu vārdi.

"Va' traks?" velns iesaucies, "tad es tavās kāzās nevaru iet!" To teicis, velns aizgājis kā viesulis pa mežu. Bet saimnieka dēls apprecējis kunga meitu un dzīvojis laimīgi.