3. A. 1148. A. J u r k a S a l a c ā. LP, V 2, 2.

Vienreiz velni bija nozaguši puisi sev par sulaini un uzturējušies rijā. Bet kādā jaukā saules dienā izgājuši rijas priekšā pagulēt saulgoznī, pieteikdami puisim: ja redzot kādu mākoni, vai dzirdot pērkonu, lai tad pamodinot steigšus vien. Necik ilgi, nācis arī pērkons. Puisis domājis : "Pag, pag, es jūsu, pagānus, te celšu gan! Lai samizē arī vienreiz ādas!"

Jau pērkons spēris vienreiz, otrreiz -- šie gul kā nosisti. Te puisim iesities prātā: "Ja pērkons būs itin tuvu un rūkdams uzmodinās viņus, tad tie bēgdami ieskries atkal rijā atpakaļ; bet pag, pagriezīšu visiem kājas prom no rijas, ja tad modīsies - kas zin - aizbēgs uz otru pusi."

Un pareizi - līdz ko pērkons tepat ierūcies, tā šis uzbļāvis: "Sarkanauši, sarkanauši! zilais nāk!"

Ak tu žēlīgais! Visi velni tūliņ kājup un nedabūjuši ne apskatīties, kur rija. Uz kuŗu pusi galvas bijušas, uz to pusi arī aizlobuši kā putenis. Rija no tā laika bijusi tīra un puisis arī ticis vaļam.