4. A. 1148. J. H o l l a n d e r i s M a d l i e n ā . LP, VI, 424, 30.
Vienreiz bij, lūk tā! Es nācu no kroga krietni savillājies un iekritu grāvī. Bet tas nu nekas : reibumā grāvī iekrist, kad tas pa kājām - ja tikai nebūtu bijis jākrīt vēl tālāk. Un tā nu kritu, kritu - un vai zināt, kur iekritu? Pašā ellē, nudien! Vai tad arī pats nelabais mani tur nesis! Lai velns visu dzeršanu būtu parāvis!" Jā, nudien, tā domāju tais nobailēs un viss reibums uz reizi bij laukā.
"Bet ko nu lai iesāku? Ieraudzīs pats! velns un liks tevi tūliņ katlā!"
Bet kad es nu tā paslapstīdamies tur dzīvoju, neviens velns par mani nelikās neko zinot un es pamazēm pamazēm tapu drošāks, kamēr vispēdīgi bailes nemaz vairs nebija. Tikai tā nelāgi ap dūšu griezās: "Kur tā lielā neslava! žūpodams dzīvs ellē iekritis!" Bet ko lai dara, kas viss nav pasaulē jāpiedzīvo kādreiz?
Pēdīgi gudroju, gudroju, vai no elles ārā arī tikšu jeb netikšu. Pārdomāju: kas tevi, jāsaka, no elles vairs ārā laidīs? Tās domas labāk pie malas! Neko darīt - sāku apskatīties, vai kur darbu neieraudzīšu, jo vienmēr pa elli klenderējot, palika tik gaŗlaicīgi, ka nekur dēties. Bet pag, pag, tā domāju, nesaki neko; kas zin, vai nevarēs izelpēties? Es taču virszemē biju liels ēku cēlājs un uz krogu ejot svārku ķešā collu mēru arī iebāzu, to visu atminēju. Un ellē baznīcas pavisam nebija - tā jāceļ visādā vīzē!
Un tūliņ collu mērs mudīgi mudīgi no kules ārā un nu tikai sāku zīmēt, ko nagi nes. Zīmēju, zīmēju - bet, kudī Dieviņ! Ka gribu kanceles vietu apmērīt, velns neļauj. Man iznāca kanceli akurāt tai vietā celt, kur velna lielais dzelzs krēsls stāvēja. Un kā es krēslu pastumu uz vienu pusi, velns rauj atpakaļ uz otru pusi; kādu stundu tā mēs tur stīvējāmies un bārāmies. Pēdīgi velns vēl tiepās, ka ellē baznīcas nemaz nevajagot; bet es tikai pretim: vajaga un vajaga! Galu galā velns tā pārskaitās, ka paķēra mani aiz rīkles - domāju tīri, vai nožņaudzīs - un izsvieda no elles pa to pašu caurumu, pa kuŗu iekritu - vēl cepure lielā gabalā aizripoja. Noslaucīju dubļus un gāju mājā. Bet pagāns sviezdams man bija pārsitis galvu : liels puns te taisni pierē, laikam pret akmeni bija ķēris. Bet to es apņēmos velnam atdarīt, lai tur kā! Izgudroju dzīŗas taisīt un tad nelietim atspītēt. Labi, sagādāju dzērienus, izvārīju biezputru, ieliku sviestu vidū un ieaicināju velnu un arī Pērkonu dzīrās. Dzīrojām, dzīrojām - sākām uzdzīvot itin tā krietni un Pērkons, tas tikai vairs kratīties vien sāka, šaut dīdījās. Velns, to manīdams, sabijies slapstījās kaktos: esot bail, ka Pērkons dzērumā acu neizšaunot. Bet Pērkons paķēra šķiltavas, kramu un sāk tikai šķilt, ka dzirksteles vien staipījās; pēdīgi -- tas vēl nekas - grābājās ir pēc pulveŗa muciņas, ka varot riktīgi ielādēt un tad vaļā grūzt - tad tikai būšot rībienu dzirdēt.
Vai tu traks! Nu velns sakurnējies trīc un dreb un man klusiņām prasa, kur varētu pabēgt. Es saku: bēdz tepat tai salmu kaudzē! Un velns mudīgi šmauc arī uz kaudzi un aizlien aiz braķiem, ka tikai astes gals vien ārā paliek.
Bet velns vēl nebija krietni ielīdis kaudzē, jau arī Pērkons man klāt: bet tad nu tik esot krietni ielādējis, visu muciņu stobrā sadzinis, kur lai nu šaunot? Es saku: drāz tepat kaudzē - lai redz, kas apjūk. Brāks ! rībiens aizgāja dārdēdams un no velna vairs ne jausmas: beigts un pagalam smalkos pelnos. No tās reizes velna vairs pasaulē nav.
P i e z ī m e. Šo pasaku stāstītājs ir tīšām izpušķojis P. Š.