5. A. 1148. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s, D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 163, 146.

Reiz vienā mežā ceļa- vīrs nomaldījies. Ilgāku laiku maldīdamies, tas vienā pļavmalā nosēdies uz ciņa un iesaucies: "Ak Dievs! palīdzi taču reiz ceļu atrast."

Līdz ko bijis izrunājis šādus vārdus, te dziļi mežā kāds ieaurējies. Vīrs aurētāju no liela gurdenuma nemaz neievērojis, bet sēdējis nolaistu galvu uz sava ciņa. Te uz reizi otrā mežmalā kāds saucis: "Saki, vīriņ, vai tas aurētājs tikai nebija Dievs?"

Vīrs pacēlis acis uz augšu un ieraudzījis melnu tēviņu mežmalā bailīgi apkārt skatāmies.

"Kādēļ tāds bailīgs?" ceļa vīrs jautājis. Melnais vēl nedabūjis ne atbildēt, kad mežā atkal kāds ieaurējies, bet jau daudz tuvāku.

"Tas patiesi Dievs!" melnais iesaucies un kā zibins aizlaidies. Nu ceļa vīrs manījis, ka melnais bijis velns, kas viņam pēdas nojaucis un no tekas novedis. Pēc velna aizbēgšanas aurētājs atkal apklusis un ceļa vīrs turpat ieraudzījis savu teku pa kuŗu laimīgi izticis no meža.