6. A. 1148. S k o l n i e k s K u d i ķ i s E g l ū n ā, J. R a n c ā n a k r.

Reiz valns, maklādams dorbu, bejis apsavilcīs vaca veceša drēbes un aizguoja pi vīna saiminīka slaucītu škursteņus. Saiminīks radzādams, ka ir atguojis škursteņu slaucītuojs, prasījis viņam: "Cik tu jemšķis par škurstenu slauceišonu?"

Valns mozu breidi apgaidējis un teicis: "Es par škursteņu slaucīšonu naudas najemšu, bet tev tik byus juopabaroj sīva un bārni."

Saiminīks teicja: "Labi, bet tu škursteņus izteirī teiri."

Valns atbildējis: "Tu par tū, saiminīks, nasabeistīs, es; jau tū dorbu prūtu nu mozom dīnom."

Valns tyuleņ pajēmis ciervi un aizguojis uz mežu. Nūciertis un atnesis nu meža garu kuorti un mozu kuplu eglīti. Valns izprasējis nu saiminīka striķa gobolu, uotri dalicis pi kuortes eglīti un ar auklu daslējis. Tyuleņ dalicis trepes un kuopis uz jumta. Bet par nalaimi sasacēlīs pārkyuņa nagaiss. Valns dzierdādams pārkyuņa trūksni, kuopis nu jumta nūst, bet tam laikam viņam izkrytuse kuorts nu rūkom un kreitūt salyuzusi. Pēc pārkyuņa nagaisa valns otkon aizguojis uz mežu pēc jaunas kuorts. Nūciertis un atnesis tū uz muojom. Tagad valns otkon pīsējis pi kuortes eglīti. Te saiminīks pasaucis valnu uz pušdīņom. Valns tyuleņ nūsvīdis kuorti uz zemes pogolmā un aizguojis uz pušdīņom. Bet pa tū laiku kaids saiminīka lellūps, staiguodams pa pogolmu, bejis izminis un kuorti puorlauzis. Valns, paēdis pušdīnas, guojis otkon struoduot sovu dorbu, bet izguojis viņš īraudzēja, ka kuorts bejusi puorlauzta. Valns dūmojis, ka jam patim asūt viņa svīžūt puorlyuzusi.

Tagad valns guojis jau trešū reizi uz mežu pēc kuorts. Šūreiz viņš nūciertis daudz rasnuokas par tuom īprīkšējom kuortim. Puornesis tū muojuos, viņš pīsējis golā eglīti un ūtru reizi kuopja uz jumta. Pa tū laiku viņa sīva un bārni stuovējuši uz pogolma un vārušīs, kai tāvs slaucīs šķursteņus. Valns uzkuopis uz jumta, pīstuojis pi šķursteņa un raudzījis kuorti buozt šķursteņī. Te uzreiz jis dzierd trūksni: kaut kur tuoļumā grauž pārkyuns. Valnam nu bailem kuorts izkrytusi nu rūkom un nūsytusi viņa sīvu ar bārnim, kuri stuovējuši uz pogolma. Tikai vacuokais dāls palicis dzeivs. Jis stuovējis atstuotuok nu jumta. Tagad vains, taidas brīsmas radzādams, guojis pi saiminīka un prasējis: ķū šam tagad darīt.

Tod jam saiminīks teicja: "Nikuo navar dareit, bet tu man dorbu pastruodoj!"

Valns apdūmuojis, nūzaspluovis un kuopis otkon uz jumta. Viņa vacuokais dāls padevis jam kuorti. Valns pīguojis pi vīna šķursteņa, izslaucējis un guojis pi ūtra, bet par nalaimi tam laikam sasacālusja lela vātra un valnu nūgryuduse nu jumta. Valns kreitūt nūsasitīs. Tagad palicis tik viņa vacuokais dāls. Jis vēl namuocējis labi nivīna omota, bet bez ēšonas jis navarējis iztikt. Viņam kaut kaids omots beja juostruodoj. Jis suocis nūsadorbuot ar zogšonu. Bet tai ka jis nabejis gudrs, jis navarējis nikuo nūzagt. Tai jis volkuojīs, cikom nūsabeidzīs.