1. A. 1152. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 59. g. v e c ā A u g u s t a K ā r k l i ņ a M ē ŗ u p a g.

Lizītes rijā (Cēsu tuvumā) vecos laikos dzīvāš velli un nevienc cilvēks nedrīkstēš tai rijā ne iekšā iet. Cilvēki jau pa gabalu metuši ap riju līkumu. Reiz gadījies iet! div študentēm un šie sadzirdēši, kādas lietas runā par Lizītes riju. Študentes gāši pie saimnieka iekšā un sacīši, ka šie pārgulēšot rijā pa nakti un izdzīšot vellus laukā. Nu, kas ta nu saimniekam, lei guļot!

Nu abi študentes paņēmuši krietnas sērmūkšļa kūjas, labu maisu un vakarā abi aizgāši uz riju. Tā nu vienc študente izgriezis maisam dibinu laukā un abi ielīduši caurā maisā un katrs atstāš tik galvu vie ārā un nu maisam katrā galā bīš pa galvai. Ap pusnakti rijā akal sanākuši velli un gāši, ka šmurkstēš vie. Velli pamanīši študentes un sākuši brīnēties, kas gan tas varot būt par kukaini, kam abos galos galvas. Nu tikmē brīnēšies, brīnēšies un nevienc pats ar neticis skaidrībā, kas&127; tas īsti ir, un pēdīgi velli norunāši, ka iešot pēc vecā vella pakaļā, jāču tas zināšot, kas tas tāds par ērmīgu kukaini esot. Tūlī ar div velli aizskrēši un atnesuši uz dārēm veco vellu un nolikuši študentēm gluži līdzās. Vecais vellc apskatīš un ar brīnējies, ka šis savā mūžā neesot tāda kukaiņa redzēš, kam abos galos esot galvas. Vecais vellc izbrīnējies, izbrīnējies un ta sacīš vienam vellam, lei šis aizskrienot uz elli pēc lielām stangām, šis lūkāšot kniebt. Vellc aizskrēš uz elli pēc stangām un nu študentes manīši, ka vais labi nebūs, un tūlī no maisa ārā un sākuši ar šērmūkšļa kūjām vellus mīstīt. Velli aizbēguši no rijas un no tās pašas reizas nekad vais nerādīšies.