2. A. 1152. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, S m i l t e n ē.

Vecos laikos vienā rijā dzīvojuši velni. Mājnieki nedrīkstējuši rijā gulēt un strādāt, jo velni nedevuši miera. Velni gulētājus gribējuši sadedzināt vai arī apēst. Jau ilgu laiku velni dzīvojuši rijā un mājniekiem no tiem nebijis nekāda gala.

Mājā dzīvojuši divi jauni puiši. Tie nosprieduši velnus no rijas izdzīt. Puiši nogriezuši, katrs pa resnai sērmūkšļa kūjai un kūjām uz abiem galiem uzgriezuši krustus. Puiši aiznesuši uz riju maisu, kam abi gali bijuši vaļā, un ielīduši viņā. No maisa galiem puiši atstājuši tikai galvas ārā. Kur vienam puišam bijušas kājas, tur otram puišam galva. Kad tie bijuši abi maisā salīduši, tad maisam katrā galā bijusi viena galva. Maisu puiši jau priekšlaikus norīkojuši krāsns tuvumā.

Kad sākusies velnu stunda, velni sākuši pa riju iet, ka švīkstējis vien. Drīz vien velni uzgājuši maisā salīdušos puišus un sākuši brīnēties un savā starpā spriest, kas tas varētu būt par ermīgu rāpuli, kam abos galos galvas. Puiši neteikuši ne nu. Beidzot velni nosprieduši, ka savādais gabals jāpastāsta vecam Redīsam. Viens velns aizskrējis pēc vecā velna. Drīz vien vecais velns bijis klāt un apskatījis maisā salīdušos puišus.

"Jā!" teicis vecais velns, "visādi man ir zeļļi, pat ar divpadsmit galvām, bet tāda rāpuļa gan neesmu redzējis, kam abos galos galvas, Nu, dodat man to dzelzs gapeli, es gribu paprovēt."

Viens velns pienesis vecam velnam siena dakšas. Puiši manījuši. ka labi nebūs, tie pārkrustījušies un no maisa ārā!

Sākuši puiši velnus mizot ar sērmūkšļa kūjām. Velni nav varējuši ciest un aizbēguši no rijas.

No tā laika vairs rijā velni netikuši manīti.