5. A. 1152. J. D ī c m a n i s L i e ģ o s, "P a s a k u v ā c e l ī t e", 10. LP, V I I, I, 255, 1.

Deiz dzīvoja saimnieks, kuŗa rijā ļoti spokojās. Kādu vakaru ieveda saimnieka sētā lāču dīdītājs lāci un lūdzās naktsmāju. Saimnieks viņam atvēlēja pa nakti palikt un teica, lai savu lāci novedot rijā, jo sētā nekur telpas neesot; bet rijā spokojot saimnieks piebilda.

"No spokiem man nav bail! No tādiem niekiem es nebaidos!" lāču dīdītājs itin droši un skaidri atbildēja saimniekam. "Pagādājat tikai kādu labu sērmokšļa koka nūju un maisu - maisam vajaga dibinu izgriezt, lai abi gali būtu cauri!"

Lāci pavakarā jau noveda uz riju. Uz pašu pusnakti lāču dīdītājs un saimnieks, abi divi, nogāja uz riju. Viņi tūliņ ielīda maisā tā, ka vienam galva bija vienā maisa galā uz āru un otram atkal galva otrā maisa galā uz āru. Kājas bija abiem kopā maisa vidū. Tā maiss izskatījās kā cilvēks, kam abos galos galva. Pēc kāda laiciņa viņi redzēja, ka rija pienāca pilna vīriem, bet visi bija nopuvušiem deguniem. Vispēdīgi ienāca kāds vecs, vecs tēviņš ar garu, gaŗu degunu un pussprīdī gaŗiem acu vākiem. Viņi sāka skatīties pa riju, un, ieraudzījuši maisu ar divi galvām. domāja to cilvēku esam un sacīja: "Mēs gan esam cilvēkus redzējuši daždažādus, bet ne tādu kā šis!"

Viņi sacīja, lai vecais tēviņš paskatās, kas tasi tāds par cilvēku ir. Vecais teica: "Dēls, paņem tās trīszaru dakšas un paceļ man acu vākus, lai varu apskatīt: šo savādo radījumu!"

Vecais ņēmās cieti vien apskatīt divgalvi un atņurdēja: "Arī es esmu redzējis daždažādus, visuvisādus cilvēkus, bet tāda vēl nekad neesmu redzējis kā šis!"

Tiklīdz vecais šos vārdus bija izteicis, te uz reiz saimnieks un lāča dīdītājs bija no maisa ārā un sāka velnus ar sērmokšļa nūjām abi divi mizot, ka putēja vien. Velni, nevarēdami vairs ilgāki tādu kokošanu paciest, sāka visi ar joni pa durvim no rijas ārā skriet. Visi aizskrēja projām un neviens no tā laika saimnieka rijā nav nācis atpakaļ.