6. A. 1152. K r. Ž v i ņ g u l i s V ē t r a s M e ž a p u i k ā s, A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 164, 11, l9.

Kāds saimnieks būvēja jaunu riju; viņa vecā rija bija pilna ar velliem un to nevarēja ne noplēst, ne arī kāds cilvēks tur varēja ieiet: kad tur kāds iegāja, tad viņš vairs ārā neiznāca.

Kādu darba dienas vakaru, kad visi cilvēki vēl strādāja gar riju, atnāca divi vīri un lūdzās saimniekam naktsmāju. Saimnieks viņiem atbild: "Pie mums jūs gan nevarat naktsmājas dabūt; mums visi šķūņi un istabas ir pilnas ar ļaudim, kas strādā gar riju.

Vecā rija viena pati ir tukša; bet tur jūs arī nevarat gulēt, jo viņa ir pilla ar velliem.

Bet abi vīri bija ar mieru, kad tik(ai) viņiem atvēl ir vecā rijā gulēt. Labi.

Priekš gulēt iešanas viņi abi aizgāja uz mežu un nogrieza katrs resnu pīlādzes koku. Tad pārgājuši uz savu naktskortēli, paēduši vakariņas un dabūjuši katrs vienu maisu pilnu ar salmiem, kur gulēt. Bet rijā viņi neņem vis abus maisus, paņem vienu pašu, atārda galu vaļā un ielīda tur iekšā, katrs vienā galā, ka galvas vien palika ārā. Bozes, zināms, arī bija klāt maisā.

Kad pulkstens jau divpadsmit bija apsitis, tad nāca no visiem kaktiem un visām malām ļoti daudz vellu tos brīnumus skatīties : viens pats vīrs, divi galvas - kāju nemaz. Kamēr velli brīnījās, vīri nesacīja nevienu vārdu.

Bet uz rijas krāsni bija uznests pats vellu ķēniņš no citiem velliem. Tas bija ļoti vecs un nevarēja viens pats staigāt. Divi no jaunākiem velliem piegāja pie ķēniņa un pacēla viņam uzacis uz augšu, lai viņš arī tos brīnumus varētu redzēt.

Kad vīri visu to bija noskatījušies, tad viņi izlēca no maisa, paķēra savas bozes un sāka vellus sist; jaunākie izskrēja pa durvim ārā, bet pats ķēniņš, vecs būdams, nevarēja vairs sodam izbēgt, palika uz krāsns sēžot. Abi vīri nu sita veco ķēniņu. Gan šis apsolīja vairs nekad nenākt cilvēku acu priekšā; bet viņi nemaz nedzird, sit un sit arvienu vairāk, kamēr ķēniņš paliek par pelnu čupiņu. Bet ir tad viņi neatstāj nost, sita un daudzīja, kamēr pelni iznīka.

No tās reizas nevar vairs virs zemes nevienu vellu redzēt.

P i e z ī m e. Līvbērzē, Kunstmaņu Paulas variantā teikts, ka saimnieks savam puisim apsolījis lielu maksu, lai izdzenot no rijas velnus. Šis tad pa ņēmis līdz bībeli, krītu, nosēdies rijā pie galdiņa un zīmējis lietuvēnu krustus un lasījis bībelē. Ap pusnikti nokrīt liels velns no griestiem un tūliņ pakaļ mazi velni kā ķilķeni. Tie danco vecajam velnam apkārt; bet vecais saka: "Bērniņi, paceļat man tās uzacis!" Tā puisis paņem kruķi un sāk cirsties ar velniem. Mazie izlīduši pa caurumtiņiem, pa šķirbiņām, bet vecais bēgdams iesprūdis rijas lodziņā. Nu puisis popējis veco, ko nagi nes. Velns ar mokām izspraudies, bet cepure palikusi rijā. Lūdzies, lai atdodot cepuri; puisis ātrāk ne, kamēr cepuri piepildīšot ar naudu. Velns skrējis pēc naudas; bet tamēr šis izgriezis cepurei dibinu. Velns sabēris savu naudu, tēva naudu rijas bedrē, un tad puisis atdevis cepuri.

Valkā (māc. Otto uzr.) teikts, ka sūtījuši vecajam velnam pakaļ un atnesuši to uz zelta bērēm. Tas piegājis vīriem klāt un sāka maisu raustīt. Tad gulētāji lēca augšā un ar savām sērmaukša kūjām taukšēja velnus, ka tie aizbēga, ne gaismas neredzējuši.

Grāvendālē teikts, ka vīram bijis rijā līdz lācis un tas velnus sašķaidījis. L. P.