7. A 1152. S k o l n i e k s J. K ļ a v a, N ī c ā. K. L i e l o z o l a k r.

Vienā rijā senāk dikti spokojies. Spoki tur vienādi baidījuši cilvēkus. Sarunājušies divi gudrinieki, kā lai izdzītu spokus. Pajēmuši cauru maisu, salīduši abi tajā, ka galvas bijušas katrā galā laukā. Viņi zinājuši, ka velnam var sist tikai ar sermokšļa koku un tādēļ sagādājuši sērmokšļa rungas. Velnam sitot vajagot skaitīt 1, 3, 5, tikai ar nepārniekiem, ja skaitot arī pārniekus 2, 4, 6, tad sāpot pašam sitējam.

Drīz arī sākuši nākt pirmie velni - neviens tādu zvēru ar div galvām nav redzējis. Saukuši arī savus tēvus šurp. Viens velns iesaucies, ka vajagot atvest viņa tēva - tēva tēvu, tas gan to zvēru pazīšot.

Atnesuši vienu veci uz drāgām un nolikuši rijā zemē. Vecais teicis, lai atnesot dakšas, ko pacelt viņam acu vākus, kā varot redzēt. Velni pacēluši arī nu vākus un nu vecis teicis, lai duŗot zvēram ar dakšām pašā vidū. Vīri nu izlīduši no maisa un sākuši velnus velēt ar savām rungām. Visi velni nu aizmukuši un no tā laika rijā vairs nespokojies.