8. A. 1152. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n. LP, I, 147,120.

Divi ceļa vīri iegriežas kādā mājā un lūdz naktsmājas. Saimnieks labprāt ļautu pārgulēt - nav rūmes; rijā rūmes būtu tur spokojoties. Tomēr ceļa vīri ir mierā, lai tik laižot turpat rijā, gan viņi zināšot, kā izgulēšoties.

Labi. Tie aiziet uz riju, saliek galvas blakus, kājas uz katru pusi un guļ nost. Viens aizmieg itin ātri, bet otrs mocās līdz pusnaktij. Pusnaktī pusmiegainais patlaban griežas uz otriem sāniem un žāvādamies ierauga rijas kaktā baltu nāvi. Viņš aizmet krustu un re, nāve nozūd. Tā nu atkal miers.

Pēc laiciņa tas atkal žāvājas un nu uzmet acis uz krāsns bedri: krāsns bedrē mazi velnēni čāpo, rēgojas un apbrīno gulētājus. Beidzot viens mazais aizskrien pie tēva. Tēvs atnāk, skatās, brīnās: "Ne, bērni, tāda neaiztiekat. Es iešu vectēvam pakaļ "

Vectēvs atnāk, brīnās : "Es esmu redzējis daždažādus, tādu tik ne. Iešu savam tēvam pakaļ."

Vectēvs atnāk, brīnās: "Es esmu redzējis daždažādus, tādu tik ne. Iešu savam tēvam pakaļ."

Tēva tēva tēvs atnāk, skatās, brīnās, rausta plecus un nevar nekā pateikt, jo no vecuma tam uzaugušas virs acim lielas piepes. Dēls paceļ ar stibiņu piepes no acim nost un nu sirmais saka:

"Es esmu redzējis griķus jūrā augam, bet tāda neesmu redzējis. Bēgsim labāk visa ģente uz citu riju. "

Velni aizbēg un no tā laika rijai miers.

P i e z ī m e. Izteikums, ka jūŗā kādreiz būtu auguši griķi, nav īsti saprotams. Gaismu uz šo jautājumu met kāda Prūsijas vācu teika, kur kāds velns pie Deimes upes tilta (Teufelsbrucke) saka.: "Es še dzīvoju jau no tiem seniem laikiem, kad jomā (Haff) vēl tika griķi (Grucken) sēti" (Ostpreussisches Sagenbuch, Leipzig, Insel-Verlag, 74). Tā tad še ir teikts, kā kādreiz jomas vietā būtu bijis tīrums. Varētu būt, ka šī pasaka ir ieceļojusī no Prūsijas. P. Š.