9. A. 1152. J a u n - B e b r o s. Rkr. III, 93. LP, VII, I, 258, 4.

Vienas muižas rijās nedrīkstējis neviens vairs iekšā iet, kā spokojies. Kungs izsolījis trīs siekus naudas, kas velnus no rijām izdzenot. Atgadījušies arī divi, kas apņēmušies rijas iztīrīt. Viņi likuši izšūt no vecām kažoku ādām lielu garu maisu ar cauriem galiem. Kad tas pašūts bijis, ienesuši rijās, nolikuši pašā vidū zemē un ielīduši iekšā, tā ka galva katram uz savu pusi, bet kājas kopā, un tā apgulušies, katrs sērmūkšu rungu līdzās sev nolikdams.

Tā guļot padzird, ka velni jau nāk, ka klaudz vien. Ieiet rijās un atrod maisiniekus guļam; bet nu nevar saprast, kas tie tādi. Sāk brīnēties un ērmoties, runādami: esot gan visādus cilvēkus redzējuši, bijuši arī Rīgā, kur griķus kūluši, tur diezgan visādu cilvēku bijis, bet tādu tak ne, ar divi galvām un kāju nemaz; jāatved esot vecais Rāmans, dzirdēšot, ko tas sakot. Uz reizi ienesuši rijā zelta krēslu un pakaļ tam varenu veci, Rāmanu, ar deviņām galvām. Brīnējies Rāmans arī tāpat: nevarot un nevarot izprast, kas par radījumu. Esot dažādus cilvēkus redzējis un bijis arī Rīgā, kur griķus kūluši, tur bijuši visādi, bet šitādu gan ne.

Gulētāji, prazdami, ka nu ir laiks celties, lēkuši augšā, paķēruši savas sērmūkša rungas un sākuši vien tikai velnus dauzīt. Velni nezinājuši vairs kā bēgt, bet lai arī visai steigušies, veco Rāmanu tomēr rāvuši līdz, tikai zelta krēsls palicis rijā. Nu sākuši velni neganti lūgties, lai tak krēslu atdodot, būšot par to pulka naudas dot. Zem rijas sliekšņa esot šo deviņu gadu krāja aprakta, lai ņemot un brūķējot to veseli. Krēslu atdevuši arī, un velni visi aizbēguši. Nu bijušas rijas tīras, bet velnu izdzinēji negājuši vis tūliņ prom, teikuši kungam, ka nevarot vis vēl rijās iet, lai varētu netraucēti velnu deviņu gadu krāju izrakt. Atveduši pulka pulka naudas un vēl dabūjuši no kunga tos trīs siekus un tā palikuši varēn bagāti.