10. A. 1152. J. J a n s o n s. Ī l e s p a g.

Reiz gājuši pa ceļu divi vanderzeļļi. Uznācis vakars, un viņi iegriezušies pie viena saimnieka naktsmājas prasīt. Saimnieks ar mieru, tikai viņam neesot citur vietas, kā rijā, bet tur velli mājojot. O, tas nekas, - gan viņi ar tiem tikšot galā! Lai tikai dodot līdz labi lielu maisu. Labi. Paēd vakariņas, un iet visi pie miera. Vanderzeļļi aiziet uz riju, pārgriež maisam dibenu, ielien viņā tā, ka viena kājas nāk otram pie galvas, un guļ nost. Te, tā ap pusnakti, sāk velli grāvēties. Iet, ka rīb vien! Beidzot ierauga abus gulētājus, sastājas riņķī un brīnās: "Kas tas var būt? Viens duj, divi daulas! Viens duj, divi daulas." Velli brīnās, brīnās, nevar izbrīnēties. Beidzot iet pakaļ vecam Nestlavam. Tas ir ļoti vecs, acu plakstiņi karājas līdz zemei. Divi velli ar dakšām paceļ viņam plakstiņus, lai viņš varētu redzēt. Jā, šis ar tādus brīnumus neesot redzējis, "Es esmu redzējis visādus brīnumus. Esmu redzējis, ka jūŗā labība aug, bet to neesmu redzējis: Viens duj, divi daulas?" Kamēr šie tā brīnās, vanderzeļļi ceļas augšā un sāk liet vecajam ar pīlādžu rungām. Samaluši nabagu miltos. Citi velli aizbēguši, kā spaļi, un no tā laika rijā nav vairs rādījušies.