11. A. 1152. B r ī v n i e k u L i e s m a n o 72 g. v e c a s T. P u t r i ņ a s R u m b e n i e k o s. Jkr. V, 1896, 84, 50. LP, VII, I, 256, 2.

Divi linu kulstītāji ienāca vienās mājās un lūdzās naktsmājas. Saimnieks teica, ka vēlētu gan, bet tikai rijās esot rūmes un tur briesmīgi spokojoties. "Lai, lai!" kulstītāji atteica, nogrieza pīlādža rungas un gāja uz rijām. Paņēmuši maisu un, dibinu atārdījuši vaļā, tie ielīda abi maisā, tā ka kājas un rumpis bija iekšā un abas galvas galos ārā. Pusnaktī sanāk rijās daudz velnu un sāk dancot. Viens, ieraudzījis maisu ar kulstītājiem, sasit rokas aiz brīnumiem, piesauc citus klāt un nu visi gulētājus apbrīno. "Būs jāiet pakaļ tēva tēvam!" teic viens no velniem, "tas zinās pateikt, kas tas tāds par ķēmu."

Nu citi velni aizskrien projām un drīzi vien ir atstiepts uz rijas režģa vecs, vecs velns. Jauns velnēns paņem dakšas no piedarba kakta, uzceļ ar tām vecajam tēva tēvam acu plakstiņus un rāda viņam maisā gulētājus.

"Piķis un zēvele!" iekliedzās vecais velns, "mīļie bērniņi, nu nebūs labi! Esmu dažu labu zvēru redzējis, tomēr arvienu ar divi gali: galvas un astes jeb kāju galu, bet šim zvēram ir galvas abos galos - nudien! tas vai visus mūs aprīs!"

Velni muka pa kaklu, pa galvu laukā un atstāja veco tēvu tēvu vienu pašu, kas, nevarēdams paiet, visus velnus un elli nolādēja. Nu kulstītājiem laiks. Tie ņem savas pīlādžu rungas un velēja veco, ka tikai put vien, 1īdz beidzot to kā veco pelu maisu izputina.