12. A. 1152. N o N ī t a u r e s, B r ī v z e m n i e k a k r. LP, VII, I, 260, 6.

Velni atbraukuši uz riju karītēs, ka zeme vien norībējusi, un papriekšu rijas ārpusē ēduši cepešus, desas.

(Rijā gulējuši divi vīri, kas bijuši salīduši vienā maisā.)

Pēc velni sagājuši rijā un, tādu nezvēru ar galvām katrā galā ieraudzīdami, atnesuši savu virsnieku, veco, mazo Īzāciņu. Tas brīnījies: viņa tēvam esot bijušas trijdeviņas galvas, bet

taču arī kājas, bet šim nav nemaz kāju. Kad Īzāciņš taisījies nezvēru kniebt ar standziņām, tad abi lēkuši no maisa ārā un ar sērmūksli izsituši visus velnus. Īzāciņš nu bijis tik mudīgs, ka nemaz nebijis vairs jānes.