13. A. 1152. P. Š. n o P. Z e l t i ņ a s I k š ķ i l ē.

Divi ceļinieki reiz ienākuši vienā mājā un lūguši, lai atļaujot viņiem par nakti pārgulēt. Saimnieks atbildējis : "Man tur nebūtu nekas pretī, bet istabā man nav rūmes. Rija gan ir pašulaik izkurināta, bet tur nevar gulēt."

Ceļinieki jautā : "Kādēļ tad nevar gulēt?"

Saimnieks saka: "Tur spokojas."

"Mums no spokiem nav bailes," atbildējuši ceļinieki un aizgājuši uz riju gulēt.

Viņi paņēmuši maisu, izgriezuši tam dibenu, tad sabāzuši tur no abiem galiem kājas iekšā un likušies gulēt. Pēc kāda laika ienākuši rijā divi velni, nesdami mugurā smagus maisus. Viņi izbēruši savus maisus, un tur bijusi zelta un sidraba nauda iekšā. Tad viņi nosēdušies zemē un sākuši to naudu skaitīt.

Te viens velns nejauši ieraudzījis gulētājus, parādījis arī otram velnam un nu abi gājuši skatīties. Redzēdami tur kaut ko guļam ar divām galvām, bet bez kājām, viņi sabijušies un izsaukušies: "Kas tas tāds par zvēru? Jāiet pēc direktora."

Pēc kāda brīža viņi bijuši atkal atpakaļ un nesuši savu direktoru, kas no liela vecuma vairs nevārējis paiet. Direktors bijis ar lielu gaŗu sagriezušos degunu, ar gaŗām noļubušām ausim un uz acim viņam bijušas piepes uzaugušas. Apskatīdams ceļiniekus, vecais velns sācis gudrot: "Lielceļš un Daugava ir divi, Rīga un griķi ir divi, te nu laikam arī būs divi."

Velni dzirdēdami, ka še būšot divi tādi ķēmi, sabijušies, paķēruši veco velnu un aizbēguši. Bet skriedami pa rijas durvim, viņi norāvuši vecajam velnam līko degunu un gaŗās ausis. Tas nu ellē tūliņ saslimis un nomiris.

Tā nu velni palikuši bez direktora un no tā laika vairs virs zemes nerādoties. Savus ļaunos darbus tie nu uzdevuši izdarīt cilvēkiem pašiem.

Ceļinieki nu saņēmuši velnu naudu un palikuši bagāti.