14. A. 1152. V. Z a c h a r s k a n o 50. g. v e c a A. R e g ž a R ē z e k n e s R o z e n t o v ā. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Nu meža guoja divi medinīki. Beja jau vokors un leja leits. Daguoja jī pi vīna cīma. Veras: vīnā sātā dag guņs. Jī daguoja pi lūga un syta. Izdzierda saiminīks un vaicoj : "Kas tī, un kuo jums vajag?"

Medinīki suoka prasīt saiminīka īlaist jūs puorgulēt un kaut kur izkaltēt sovas drēbes. Saiminīks soka jīm: "Man ir moza uztabiņa, bet saime cīši lela. Nav kur jyusim puorgulēt un pakaltēt sovas slapnuos drēbes. Man ir gon reja šudiņ kurinuota, bet tur navar ni par kū gulēt, tur cīši bīdej."

"Nu labi, saiminīks," runoj medinīki, - "mes īsim tur gulātu, mes nasabeistam nikuo. Varbyut, saiminīks, jums ir kaids maiss, kū pakluot, uz kuo gulēt?"

Saiminīks īdevja medinīkim maisu un jī nūguoja uz reju gulātu. Medinīki īguoja rejā, pajēmja sovas blises, īlyka jimuos sudobra lūdes un, maisam puorplāsuši ūtru golu un ībuozuši golvas vīns nu vīnas puses un ūtrs nu ūtras puses, tai ka golvu naredz, lykuos gulēt. Napaguoja stundes laika, kai pasacēļa lels vējs un atskrēja daudz valnu un valnānu. Veras valni, kaids te breinums: četras kuojas, bet golvas nivīnas. Dūmoj valni: "Cik godu tagad mes dzeivuojam itymā rejā, bet taida breinuma nikod naredzējam."

Dūmoj un runoj vīns valns : "Myusim vajag aizskrīt uz Jeruzalimu un atvest tū vacū tāvu, kurs jau cik symtu godu bez kuoju dzeivoj. Jis varbyut zyna, kas tur par breinumu ir."

Nūskrēja vysi valni un valnāni pēc vacuo tāva un par pus stundes laika atnesja uz rūku itū Jeruzalima vacū tāvu un pasadynuoja uz lela krāsla. Sēd vacais, veras un breinuojas: "Četras kuojas, bet golvas nivīnas. Cik symtu godu tagad es dzeivuoju šai pasaulī, bet taida breinuma nikod naredzēju!"

Nu kū dareit? Syuta vacais valnānus pēc sudobra sokumu. Nūskrēja valni pēc sokumu, palyka vīns Jeruzalima vacais. Ap tū laiku, kad nabeja cytu valnu, medinīki izbuozja sovas golvas nu maisa, pajēmja sovas blises, šuovja itū vacū un nu vacuo palyka tik vīns daguts. Atskrīn valni ar snzdobra sokumim un veras, ka Jeruzalima vacais sasalejis dagutā. Nūsabeida vysi valni un kai skrēja uorā nu reijas, sīnas vysas nūtreisēja. Pats vacuokais valns skrīdams klīdzja: "Nu lai jyusim palīk tys katls zalta naudas, kurs ir zam slīkšņa!"

Medinīki pīsacēļa, suoka rakt zam slīkšņa un mekleit tū kotlu ar naudu. Roka, roka un izroka kotlu, pylnu zalta naudas. Pajēmja medinīki itū kotlu ar naudu un nūnesja saiminīkam.

"Še, saiminīks, tev itys katls&127; ar naudu, kuru mes atrodam šudin nakti zam slīkšņa tovā rejā!"

Saimnīks gon sasabeida, bet pēčuok palyka prīcīgs un gribēja padalīt itū zaltu ar medinīkim, bet medinīki soka jam: "Mes najemsim nikuo."

Saiminīks nu beja boguots un leidz pašai nuovei pīminēja medinīkus.