15. A. 1152. V. Z a c h a r s k a n o 103. g. v e c a A. Š u š a M a k a š ā n u p a g a s t ā. V. P o d i s k r ā j u mā.

Vacūs laikūs bīžuok saiminīkus apcīmuoja čigoni, na kai tagad. Tagad viņus trauc vysi prūjom, lai naganeitu pļovas un namaituotu mežus. Tajūs laimes laikūs dzeivuoja vīns boguots saiminīks, bet pi juo rejā dzeivuoja našķeists gors. Tys viņam daudz labeibys pūstēja, un taipat, kas nu ļaužu palyka uz naktis rejā, tys jau beja atrasts nadzeivs : valni jū nūmūcēja. Tai tymā rejā saiminīks nikuo nadarēja, jis tai stuovēja tukšs.

Vīnā vokora laikā pi ituo pat saiminīka ībrauc divi čigoni un prosuos nu saiminīka naktsmuoju.

Saiminīks atsoka viņim, ka naasūt pi juo vītys, bet čigoni viņu prosa: "Koč kur nabejs klāvā vai piertī, myusim vysleidza kur puorgulēt - puorguleit." Tūlaik saiminīks runoj : "Man ir vīta loba rejā, bet tī navar puorbyut nakti, tī valni var nūžņaugt."

Čigoni suoka lyugt, lai saiminīks jūs īlaiž tymā rejā, jī puorguleis. Kū darēt saiminīkam? Jis pascēja: "Nu labi, es jums laižu, bet par iznuokumim es naatbildu."

"Paldīs," pascēja čigoni un beja cīši prīceigi, ka koč rejā vītu dabuoja. Saiminīks čigonus labi pabaruoja un vēl īdevja izdzert pa kaidai krūzai ola un taipat paruodēja, kur tei reja ir. Čigoni nikuo nu drēbu nu saiminīka najēmja, tikai lyudzja, kab jis īdūtu jīm lelu maisu, a vairuok jīm nikuo navajag. Saiminīks jīm īdevja maisu un jūs pavadēja.

Rejā čigoni pajēmja rūkūs sovus peickus un vīns un ūtrys kuojis ībuozja maisā, a golvys vīna pi ūtrys:, tai atsagula uz zemys. Vot jī guļ un runoj.

Taišņi ap pušnaktim atskrīn daudz valnu, veras un breinuojas, kas te pa taidu breinuošonu: div golvys, a kuoju nav. Veras, veras valni, bet nikuo navar saprast. Vot jī sarunuojās skrīt pēc vacuokuo tāva, varbyut tys zynuos taidu lītu izgudruot. Tai vysi valni nūskrēja pēc sova vacuo tāva. Atnas uz rūku sovu vacū tāvu, kurijis jau daudz godu, kai naspēj staiguot, bet pats jau deveņi symti pīci godi dzeivoj uz šuo pasauļa. Vot valni pasadynuoja vacū tāvu rejā uz cepļa. Tys verīs, verīs un soka: "Deveņi symti un pīci godi dzeivuoju, bet taida breinuma nikod naredzēju, ka golvys div, a kuoju nivīnas." Čigoni nūsavāruši, nūsavāruši, kai pajem ar peickom šaustēt pa mugoru vacū tāvu, a vacais tāvs suoka klīgt, valni vysi nūsabeida un dreižuok uorā nu reja, pametja vacū tāvu. Čigoni jū šaustēja, šaustēja, naizturēja vacais tāvs un suoka prasēt, kab jū izlaistu dzeivu un pascēja: "Tī zam slīkšņa ir katleņš ar zalta naudu, tū katleņi varīt pajimt."

Taipat vacais tāvs pazajēmēs nikod nadzeivuot tymā rejā.

Čigoni puorstuoja jū šaustēt un palaidja jū dzeivu. Uz reita atīt čigoni un stuosta saiminīkam, kas iztyka ar jīm rejā. Saiminīks breinuojuos un taipat razstuostēja, ka tī rejā ir zam slīkšņa katleņš ar zalta naudu. Saiminīks čigonus labi paboruoja un jī vysi nūguoja uz reju un tī zam slīkšņa jī atroda tū katleņi ar zalta naudu, kuru jī padalēja uz trijim pusim.

Čigoni nūbraucja pa sovu ceļi ar naudu, a saiminīkam beja lela prīca, ka pi juo rejā nav vairuok valnu. Tai nu tuo laika tymā rejā var gulēt un taipat struoduot. Vys ir mīreigi, nikas vairuok nabaidynoj.