16. A. 1152. E. A. S i m s o n s n o D. P y n k o R o z e n t o v a s p a g.

Sen-senejūs laikūs bīži apcīmuoja saiminīkus čigoni, na tai kai tagad. Tagad viņus vysi trauc prūjom, lai naganītu pļovu un namaituotu meža. Tajūs laimes laikūs dzeivuojis vīns puorticis cylvāks, boguots saimnīks. Viņa rejā beja apmetīs dzeivuot našķeists gors. Tys viņam daudzi kaitējis labibas izkūļšonā. Kal pīsēris reju, tai reitā atradis vysu izgryustu uorā. Nikas navarējis palikt par nakti tymā rejā. Vīnā vokorā ībrauca divi čigoni un lyudz nu saiminīka nakts muoju. Saiminīks atsoka viņim, ka naasūt vītas un ka reja breiva asūte, bet tur nivīns navar par nakti puorgulēt. Čigoni suoka lyugt: puorgulēt koč rejā. Saiminīks no suokuma atrunuojis, bet radzūt, ka nikas naiznuoks soka tai: "Labi, varat gulēt, bet tikai, kas iznuoks, as naasmu vainīgs."

Čigoni beja mīrīgi, un aizguoja laimīgi gulēt. Dabūja lelu maisu, izgrīzja tam dybynu, sabuozuši kuojas vīns nu vīna gola, ūtrs nu ūtra īškā, nūlikās gulēt, pajāmuši rūkuos sovas uodas peickas. Te ap pošom pusnaktim sasacēlīs lels vējs. Uzreiz pylns rejs beja ar valnim. Valni suoka doncuot un dzīduot, tai ka čigonim jau beja bailes pasaskotīt, kas tur ir. Valni pīskrēja pi čigonim un suoka breinuotīs, kas tys taids varētu byut. Vot jī dūmuoja, dūmuoja, un aizskrēja praseit sovam tāvam, kas tys ir. Tāvs šis navarēja staiguot, jo beja jūti vacs. Valni atnezja jū uz reju un nūlika cepļī. Vacais valns skotās, skotās un suoka runuot: "Bārnīši, nazynu es pošs, kas tys ir taids. Koč dzeivuoju es jau deviņi symty pīktū godu, bet taidu breinumu naasmu redzējis, ka golvas divas, a kuoju nivīnu."

Čigoni dzierdādami itū runu, klusiņom pīguoja pi vacuo valna un suoka skaitīt tam pa muguru ar sovom uodinīcom. Citi valni radzādami taidas brīsmas, dūdas cyts par cytu nu rejas uorā, bet vacais-tāvs suoka klīgt nalobā bolsā. Čigoni nagryzuši tam nikaidas vērības un tik laiduši ar peickom vacajam par muguru. Beiguos vacais valns suoka lyugt čigonu, lai laižūt vaļā. Čigoni soka tai: "Voi valnu nabyus rejā vairuok?"

"Nabyus!" atbiļdēja valns.

"A kū šī valni sorguoja šīmā rejā?"

"Jī sorguoja naudu, kura guļ zam rejas slīkšņa, kur stuov kot liņš un viersū jam ir lels akmens. Jamjat jū, tikai lalžat maņi uorā! "

Čigoni mīrīgi atlaidja valnu, poši aizguoja pi saiminīka un izstuostīja jam vysu. Uz reita vysi treis pajāmja naudu, puordola uz trejom daļom un suoka dzeivuot boguoty un lalmīgi. Nu tuo laika arī rejā vyss beja labi un mīrīgi, varēja īt gulēt ikkotru laiku, jo nivīns vairuok tur nastaiguoja un nadoncuoja, kai beja ogruok.