l. A. 1153. L a p a s M ā r t i ņ š Ē r ģ e m ē, R ū j i e n ā, Ē v e l ē. "D i e v s u n V e l n s", 1904, 36, 6.

Reiz Velns nodomājis Dievu ķircināt. Viņš pazemīgi tuvojies Dievam un jautājis, vai Dievs neizpildīšot viņa mazo lūgumu. Dievs zinājis Velna nodomu un tādēļ atbildējis : "Tavu lūgumu tad izpildīšu, kad ozoliem būs visas lapas nobirušas."

Velns par to priecājies un gaidījis rudeni. Rudens atnācis, bet ozoliem lapas nenobirušas. Arī ziemu un vēl pavasarī ozoliem gan bijušas sakaltušas lapas, bet tās arvien vēl turējušās pie zariem. Vecās lapas nobirušas &127;tik tad, kad jau jaunas lapas bijušās izplaukušas. Velns par to saskaities, uzkāpis ozolā un sācis tā lapas plosīt un tā padarījis tās žuburainas. Tādēļ ozoliem vēl tagad esot žuburainas lapas.