2. A. 1153. J. P l a u d i s D z ē r b e n e s p a g., "T e i k a s p a r D i e v u" 33, 42.

Priekš daudz tūkstošiem gadu ozoliem lapas bijušas tāpat gludas kā daudz citiem kokiem. Tai laikā Dievs ar Velnu noslēguši kādas derības. Velns teicis, ka viņš derības izpildīšot, kad ozoliem būšot lapas nobirušas. Dievs bijis ar mieru un derības noslēgtas. Dievs nolēmis derības vinnēt un aizliedzis ozoliem nomest lapas. Tā arī noticis.

Pagājusi vasara un pienācis rudens. Velns gaidījis, ka nupat sāks ozolam birt lapas - nekā. Velns sācis dusmoties, bet nekā nevarējis darīt un domājis, ka gan jau ziemu nobiršot. Pienākusi ziema, ozolam gan lapas nodzeltējušas, bet nost nekritušas. Velns domājis, ka gan jau pavasarī nobiršot, bet dažas dzeltānās lapas; tomēr turējušās. Sākušas augt jaunas. Tagad nokritušas arī nodzeltējušas, bet tad jau bijušas izaugušas jaunas lapas.

Tā iznācis, ka ozols pavisam bez lapām nav bijis. Kad nu Velns redzējis, ka derības pazaudētas, viņš ticis ļoti dusmīgs klupis ozolā un ņēmies plēst lapas zobu robos, tā kā tās jukušas uz visām pusēm. No tā laika ozolam ir robainas lapas un viņas nekrīt nost pat ziemu. To Dievs atstājis par piemiņu, ka viņš Velnu uzvarējis.