l. A. 1154. J. H e n n i ņ š n o J. B a u m a ņ a S a s m a k ā.

Reiz bijušas kādam kungam sudmalas, kur neviens nevarējis dzīvot. Kuŗš tur pirmo nakti ieiet, tam jāmirst. Ir gājuši kādi seši, septiņi, bet neviens nevar palikt. Pēdīgi kāds vīrs apņēmās tur dzīvot. Tad kungs teica: "Ja tu tur vari dzīvot, tad es tevim atdodu tās sudmalas."

Vīrs iegāja sudmalās un pārdomā, ko iesākt darīt. Viņš paņem kaltu un āmaru, paiet apakš dzirnavu akmeņa un kal lielu caurumu. Drīz sāk nākt pusnakts, atnāk velns un prasa, ko viņš te dara. Vīrs teic, ka kaļot lielu caurumu. Kas tur ielīdīšot iekšā, tas varēšot redzēt visu pasauli. Līdz velns ielīž iekšā, vīrs uzliek spundu velnam uz galvu. Velns lūdzas, lai nu laižot šo ārā, viņš gribot iziet no tām sudmalām, lai viņam tik atvēlot mežā kādā purvā dzīvot. Tad melderis viņu izlaida, bet velns vēl lūdzās, kurš cilvēks pa septiņiem gadiem pirmais pie tā purva pienākšot, tas lai viņam piederot. Nu melderis jau četri gadi ir dzīvojis tanīs sudmalās un ir dikti bagāts palicis : naudu viņš ir sakrājis simtiem tūkstošiem.

Kādam zemnieka dēlam bija kāzas, uz kuŗām arī melderis bija aicināts. Uz mājām braucot, tas apmaldījās lielā mežā, kamēr piebrauca pie tā paša purva, kur tas velns dzīvoja. Pa tiem četriem gadiem vēl nebija neviens cilvēks piegājis pie tā purva. Tūliņ iznāk velns ārā, bet melderis izrauj savu sievu no kamanām, paceļ tās svārkus uz augšu un sauc: "Nāču, velniņ, es tev uzdzīšu atkal tapu uz galvas!" Tad velns rēkdams pazuda purvā.