2. 1154. M. E. B ē r z i ņ š n o J. K r ū m i ņ a, U m u r g ā. L,P, VII, I, 267, 17.

Kādā namiņā (ķēķī) dzīvojis velns. Tas daudzreiz jokojis ļaudis: gan piebēris ēdiena podu ar pelniem, gan izdzēsis uguni. Ļaudis nekā nav varējuši tikt no tā vaļā. Reiz tanī mājā šuvuši skrodeŗi. Meistars sūta savu mācekļi namiņā gludinājamo dzelzi nodedzināt. Bet velns vienādi pakaŗ dzelzi vadzī - tas nedabū no degt. Meistars, domādams, ka māceklis pats niekojies, ņemas puiku nopērt un licis pats dzelzi ugunī. Bet dzelzs kā vadzī, tā vadzī. Nu meistars noprot, kas to darījis, un grib velnu krietni piejokot. Viņš nodedzina dzelzi baltu jo baltu un noliek tanī pašā vietā. Velns pa brītiņam kā nu kamps dzelzi, vadzī kaŗamo, tā sadedzina tik briesmīgi pirkstus, ka apskaities aizskrējis uz elli.