l. A. 1157. A. N o T. D z i n t a r k a l n a s k o l n i e k u k r.

Viens mežasargs griezies atpaka&127; no pīļu medībām un saticis lielu gaŗu tēviņu pretim nākam. Tam bijusi viena zirga kāja, otra gaiļa kāja un gaŗa govs aste pakaļā. Mežasargs tūliņ sapratis, kas tas par kungu, piegājis viņam klāt un sacījis:

"Labvakar, velna kungs!"

"Labvakar, labvakar, mežasarg! Kur nu biji?"

"Uz pīlēm, velna kungs!"

"Cik tad nošāvi?"

"Trīs, velna kungs!" "Kam tās nesīsi?"

"Rīgas kungiem, cienīgs velna kungs!"

"Tā, tā! Bet kas tas tev aiz muguras karājas?" velns jautājis, uz mežasarga plinti rādīdams.

"Tā jau mana pīpe, velna kungs! "

"Es arī gribētu papīpēties ar tavu pīpi, mežsargs. Vai atļausi? "

"Labprāt , velna kungs, labprāt! Ņemat tik to tievo galu zobos , es tūlīt pielikšu apakšā uguni! "

Velns nu iespraudis plintes stobru savos zobos un mežsargs paspiedis gaili. Norībējis stiprs šāviens, bet velns izspļāvis visas skrotes zemē un aiziedams iesaucies : "Vai, cik tu stipru tabaku pīpē! "

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku vēl uzrakstījusi skolniece Upmale Nīcā, K. Lielozola krājumā. P.Š.