2. A. 1157. A. I l c b e r g u H e r t a R ī g ā.

Vienu vakaru vairāki pieguļnieki bija sapulcējušies ap ugunskuru, kur tad viens sāka stāstīt, ka viņš velnu redzējis.

Sestdienas vakarā, kad nācu no muižas, ieraugu lielu melnu kungu pretim nākam. Es jau nodomāju, ka tas laikam būs velns. Pienāk tuvāk un redzu, ka šim aiz zābaku stulma govs aste. Pie melnās gardibenes piespraudis spalvu kušķi. Velns acis bolīdams skatās manī. Drusku sametās gan balles. Šis man uzsauc: "Labvakar, kur tad tu tik vēlu?"

"No muižas, cienīgs velna kungs," es atsaku. Man, kā jau vagāram, muižkungs bij iedevis savu bisi ko pašaudīties. Velns to ieraudzījis prasa: "Kas tas tev tur aiz muguras?" -"Tā mana pīpe, velna kungs. Vai negribi uzpīpot? Ņem tikai zobos, es pielikšu uguni!"

Nu viņš iesprauda stobru zobos un es palaidu gaili vaļā. Šāviens norībēja un velns, uguni spļaudams ieskrēja stāvus zemē. No tās reizes velns nekur vairs nav redzēts.