4. A. 1157. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 52. g. v e c ā J. G a i ļ a A u m e i s t e r o s.

Dumais Ancis reiz saderējies pie paša vella par kalpu. Dumam Ančam bīsi plinte un to nu šis paņēmis līdza, ka aizgāš pie vella uz dzīvi. Vellc pamanīš Anča plinti un prasīš šim, kas tas tāds par rīku šim esot. Dumais Ancis nu nospriedis, ka vellc jāpiešmaucot, un sacīš, ka tā šim esot paša Pērkontēva pīpe. Nu vellc prasīš dumam Ančam, vai šis nedošot šim no savas pīpes ar uzvilkt kuplu dūmu. Jā, kāpēc gan ne! Nu Ancis iegrūdis plintes stobru vellam rīklē un ta nospiedis gaili. Dūmi un ugunis vie nodzīvāš vellam gar ausim un vis šāvienc saskrēš vellam rīklē. Vellc izspļaudīš skrotes un prapus un ta sacīš uz dumā Anča:

"Bet ta bija gan makten stipra tabaka!"