5. A. 1157. A, B. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 63. g. v e c ā J. T u r ķ a B i l s k a s pag.

Reiz dumais Ancis un vellc gāši pa ceļu. Ceļmalā vellc uzskatīš ecēkšas un prasīš dumam Ančam, kas tās tādas esot. Dumais Ancis sacīš, ka tas esot šā tēvu tēva suseklis. Abi gāši tālāk un iegāši istabā, kur pie sienas karāsies plinte. Velc nu aka prasīš, kas tas par rīku tāds. Ancis atbildēš, ka tā esot šā tēvu tēva pīpe. Nu vellc aka sacīš, ka viņč ar gribot uzpīpēt, vai šī degot? Ancis atbildēš, ka degot gan, un piespiedis gaili. Šāvienc ieskrēš vellam rīklē. Vellc nospļaudījies un aizgāš sacīdams, ka ar dumu neesot nekas prātīgs iesākams.