7. A. 1157. C. T r e i j s E ķ e n g r ā v ē. B r ī v z. k r. LP, VII, I, 821, 36.

Senāk bija tā. Viens zemnieks ara netālu no mājām. Tur bija pie sētmalas avīlis (aulis, bišustrops) un pie akmiņa atkal ecēša pieslieta. Tas bija tai laikā, kad Dievs pa zemes virsu staigāja.

Un tā nu zemniekam arot iznāca vecītis no meža - un tas bija Dievs. Viņš, ecēšu ieraudzījis, prasīja zemniekam, kas tas esot. Zemnieks atteica, ka esot šā vectēva ķemmes. Dievs atkal: vai nevarot šim atdot? "Kālab ne!" zemnieks atsaka un atdod ecēšu. Vecais paņēma ecēšu, lika pa muguru un aizgāja.

Otrā dienā zemnieks atkal ara. Tad vecītis arī tai dienā iznāca no meža un, avīli ieraudzījis, prasīja, kas tas esot. Zemnieks atteica ka šā vectēva tabakas doze. Lai šim atdodot jel! Zemnieks atdeva. Vecītis lika avīli pa pleciem un aizgāja uz mežu.

Trešā dienā vecītis atkal iznāca no meža un prasīja zemniekam: "Bet saki, ko tu par tām lietām gribi?" Zemnieks prasīja govi, stāstīdams, ka šim neesot nevienas. Vecītis atveda melnu govi un iedeva zemniekam. Ta govs bija tik laimīga, ka par trim gadiem zemnieks palika bez gala bagāts: viņam bija daudz govju. Un tad viņš lika lielu kuģi baisīt un brauca pa pasauli.