8. A. 1157. A. 1084. S k o l n i e k s A. B a š k o L a t g a l ē.

Vīnu reizi medinīks aizguoja uz mežu medībā. Par velti nabeja juostaigoj un dreiž kaidi treis zaķi koruojuos medinīka mugorā. Zaki, beja leli un gryuti, tai ka medinīks staiguodams pīkusa. Izguojis nu smolkim kryumeņim, apsāduos meža molā atsapyust. Sēd un peipej. Te uz reizes - kur bejs nabejs - izskrīn nu pūra valns. Tys uz vīnu pusi uz ūtru, bet īraudzējis medinīku apstuojuos. Medinīks i vērības nagrīž, dyumi tik vīn kyup. Valns stuovēja, stuovēja, dūmuoja, dūmuoja, bet beiguos īt pi medinīka kluot un prosa, aizpeipēt. Medinīks, moz dūmuodams, pītrepēja blisi un soka vainam: "Nu draugs, buoz tik muti; un labi raun, bet es degšu sērkūceņu."

Valns tik stypri raun sevī, ka pat buydi īlīcjas. Bet medinīks pa tū laiku atvalk gailīti un kai laiž vaļā, tai lūdja caur pakausi uorā. Medinīks vaicoj valnam, voi styprs bejs un voi vēļ nagrib peipēt. Bet valns ni dzierdēt nagrib; šam nu vīna vīn ruovīna grīžūtīs golva.

"Bet vot kas!" soka valns. "Lobuok bļausim: kurs stypruok izbļausim."

Medinīks redz, ka līta byus slykta, tuopēc soka, lai bļaun valns pa prīkšu. Valns kai laiž vaļā savu bolsu, vyss mežs nūskanēja, bet medinīks nūtrīcēja kai bārza lopa. Tagad medinīks nikai navar ateiktīs. Kū viņam darīt? Gudroj tai, gudroj šai un golu golā soka valnam: "Bet jo es bļaušu, tu paliksi kūrls: tuopēc ej lobuok un uzlīc golvu uz calma, bet nu viersa aplīc ar syunom."

Valns tai izdora: uzlīk golvu uz calma, aplīk ar syunom un klausuos, kod bļaus medinīks. Bet pa tū laiku medinīks skotuos: dūbī gul lela ūzula vuoļa. Viņš nūguoja, pajāmja tū un pīguojs kai liks valnam par golvu, tai pusgolvas kai nabejs. Valns nu lelom suopem tryukuos kuojuos un nažēlīgi klīgdams īskrēja pūrā, bet medinīks puorlics zaķus par placim, smīdamīs aizguoja uz muojom.