l. A. 1159. J. S p r o ģ i s, K o k n e s ē. B r ī v z. "S b o r ņ i k", 73, 59. LP, VII, II, 3, 3, 1.

Vienam muižniekam bija ieviesušies rijā pasauls velnu, neviens kristīts cilvēks vairs nevarējis tur apmesties. Muižniekam žēl sava īpašuma, taujājis pēc cilvēka, kas jel riju iztīrītu, bet neviena atrast.

Te vienreiz ieteiksies šis citas rijas rijkurim: "Ja izgulies vienu nakti manā rijā, atdošu tev savu meitu par sievu." Rijkuris tīri nezin, ko darīt, aplam tiktos kunga meitu apņemt.

Pienāk vakars, rijkuris pierunā strādniekus līdzi nākt uz velnu riju. Strādnieki klausa arī, iet. Šie nu visi brangi vēli sēž rijā te piepēži velns diviem zirgiem karītē klāt, izlec no karītes, rijā iekšā. Rijkuris patlaban stabulējis jauki jo jauki. Velns klausīties, klausījies - nieki nebūs - lūgs, lai viņam arī dodot stabuli pastabulēt. Rijkuris iedod stabuli, bet velnam nekādā jēgā neskan.

Velns vaicā: "Kāpēc tev tik brangi skan, man ne pēc kā?" "Tāpēc ka tev pirksti resni - maksā, pataisīšu tos tievākus, tad arī tu stabulēsi krietni."

Velns par mācību apsolījis savu karīti ar zirgiem. Nu rijkuris padabū turpat svārpstu, ieurbj sienā desmit caurumus; bet strādnieki atkal tamēr notēsuši desmit puļķus. Velns tad sabāzis visus pirkstus caurumos un rijkuris ar puļķiem tos piepuļķojis. Velns kliedzis, ka sāpot, bet rijkuris mierinājis, lai paciešoties, lai. Beidzot ne par ko nevarēdams vairs paciest, sācis lādēties velns, izrāvis visu baļķi no sienas, ieskrējis ezerā ar to.

Rijkurim palikusi karīte un zirgi ; arī kunga meitu apņēmis un dzīvojis bez bēdām.