3. A. 1159. D. O z o l i ņ š, J a u n - R o z ē. LP, V, 45, 38.

Tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Un tur pie tēva mājām netāļu velns bija sējis auzas. Reiz tēvs sūta vecāko dēlu pieguļā. Vecākais sapin zirgus velna auzu lauka malā un ne uguni sakūris, nekā - guļ nost. Kamēr šis aizmidzis, zirgi ņemas pa velna auzām. Atnāk velns - redz: zirgi nieko auzas, pieguļnieks ne jutin nejūt! Ē! velns dusmās skaidri trīc un dreb, zirgus gaiņādams, un gudro atriebties. Izgudrojas šā, gan tā, beidzot uzsēdās pieguļniekam mugurā, izgrieza mugurai gaļas sloksni un palaida, lai iet, kur grib. Pārdzen zirgus, tēvs rājas : "Kā nu tā var izdzīvoties? Kur nu iesi ar lauku muguru?" Vecākais dēls atsaka: "Kas bijis, bijis!" bet lai tikai viņa negodu nesakot muļķītim.

Otrā naktī tēvs sūta otru dēlu pieguļā un tam gluži tāpat nošāvās greizi. Tēvs gan sarāja: "Kā var tā dzīvot? - kur nu iesi ar lauku muguru?" Bet otrs dēls atsaka: "Kas bijis, bijis!" lai tikai viņa negodu nestāstot muļķītim.

Trešā naktī tēvs aizsūta muļķīti pieguļā. Abi gudrie brāļi jau norunā aiz muguras: "Nu, tas jau dzīvs nepārnāks! Ja mums jau izgrieza gaļas sloksnes, kur nu vēl tādam."

Bet muļķis, zirgus sapinis, neguļ vis tūliņ. Viņš ieiet mežā, uzameklē labu celmu, notēš labu ķīli un sāks turpat auzu lauka malā celmu skaldīt, ka var uguni iekurt. Atnāk velns: ko te darot? Vai neredzot, ka zirgi turpat jau auzās?

"Ko daru? Siltumu gādāju! Un to tev piesaku, iekāms; zirgi vēl auzās nav iegājuši, nenāc te bļaustīties. Man ar tevi, tādu bļāvēju, nav vaļas ķēmoties, man jāgādā siltums."

"Kur tad ir tas siltums? Neredzu!"

"Neredzi, neredzi! Ko tad tu atkal redzi? Nu bāz pirkstus tai plīsumā, redzēs, vai nebūs siltums."

Velns iebāž pirkstus plīsumā: neesot silts.

"Pag, pag! tūliņ došu siltumu!" muļķītis pasmejas un ar pietu izsit ķīli. Ak tu žēlīgais! Velns ārprātā: "Mani pirksti, mani pirksti - deg, deg! Diezgan siltuma, diezgan siltuma!"

"Nu, ja tev diezgan, rauj ārā!" Velns rauj, rauj, nevar izraut.

"Nu tad karstums jāraug dzēst!" muļķītis pasmejas un ieveļ celmu ar visu velnu ūdens bedrē. Tur nu viņš tad palika. Bet muļķītis pārdzina zirgus&127; ar veselu muguru. Gudrie brāļi no rīta zobo muļķīti, lai rādot to muguru, kāda tā izskatoties. Muļķītis parāda, mugura vesela. Šie brīnās un no kauna mutes vien noplātīja.

P i e z ī m e 1. O. Kanaviņš Gulbenē uzrakstījis šādu variantu. LP, V, 46, 38. piez.

Vienam tēvam trīs dēli. Viņš sūtījis katru savā naktī rāceņu lauku sargāt. Gudrie nenosargājuši; bet muļķītis paņēmis cirvi līdz un plēsis resnu ozolu. Atnācis velns, rāceņu zaglis, vaicādams, ko te darot?

"Ozolu plēšu - palīdzi pārplēst!"

Velns iebāzis spraigā pirkstus un sācis plēst; bet muļķītis izsitis ķīli un nu velnam pirksti iesprūduši. Sācis lūgties, lai atlaižot, viņš rāceņus vairs nezagšot, vēl došot sieku naudas. ve1ns iedevis naudu muļķītim u naizmucis.

P i e z ī m e 2. P. Zaravičs Veismaņos. LP, Vll, I, 263, 9.

Viens ceļinieks velnu izdzinis no kunga pils, iespostodams velnam nagus spostos. Velns sāpēs aizsprucis un ceļinieks par to dabūjis kunga meitu par sievu. L. P.