5. A. 1159. L. O z o l a S ē r p i l ī. A. B ē r z k a l n e s k r ā j u m ā. F o l k l o r a s k r ā t u v ē.

Skroderis ar galdnieku bija labi draugi un abi mīlēja iedzert. Vienmēr viņi darbu meklēja vienā mājā, jo tad var abi reizā iet uz krogu un arī reizā mājā nākt. Skroderis, kā jau parasts, bija mūzikants, un caur to guva sev piekrišanu. Galdnieks bija atkal labs dancotājs un kā tāds arī tika cienīts.

Vienu vakaru velns krogā, aiz krāsns sēdēdams, noskatījās uz skroderi un galdnieku un apskauda tos. Viņš pie sevis domāja: "Redz, ja man būtu tāda piekrišana, t. i. ja es mācētu tā dancot un spēlēt, kā šie abi, tad gan es varētu mantot sev daudz dvēseles."

Lai to iemācītos, viņš jaunkunga izskatā gāja uz ceļa pretim abiem draugiem un lūdza, lai tie iemāca tam spēlēt un dancot. Skroderis ir ar mieru, tik velnam vajagot drusku tos gaŗos nagus apgriezt. Arī galdnieks sola iemācīt dancot, tikai tad viņam nedrīkst būt tādas kājas kā tagad, viena zirga un otra teļa, bet abām jābūt vienādām.

Velns ir ar mieru un nu visi trīs iet uz mājām. Pa ceļu ejot, galdnieks ar skroderi ieraudzīja, ka tam jaunkungam ir aste. Nu viņi zin, ar ko tiem darīšana.

Mājās pārnākot skroderis sāk apgriezt velnam nagus un tīšām iegriež pirkstā. Velns sāk spārdīties. Skroderis nav ar mieru, ka viņš tik nemierīgs un ieskrūvē tam roku skrūvbeņķī. Un nu tik griež, neskatīdamies, vai pirksts jeb nags. Galdnieks atkal pa to laiku plēš tam no kājām nagus nost. Velns nevar vairs nemaz izturēt un briesmīgi spārdās.

Tikko ārā iedziedājās gailis, viņš izrāvās un aizskrēja, ka nograbēja vien, neiemācījies ne spēlēt, ne dancot.