1. A. 1161. A. "J a u n i D u n d u r i". 1845. g. 51, 1.

Pie viena saimnieka nonāca vēlu vakarā lāču dīdītājs un lūdza naktsmāju. Saimniekam lai gan nebija lāga rūmes, tomēr viņš negribēja to projām dzīt un piedāvāja viņam siltu riju, kur laba pārguļa būšot, ja tik velns vien viņu netraucēšot pašā labā miegā. Visi mājas cilvēki ticēja, ka rijā velns ar savu cilti piemītot un nelaižot nevienam tur mierīgi pārgulēt. Nabaga krievs, kas ceļodams bija piekusis un no aukstuma pārsalis, devās, it priecīgs par to pašu vietiņu, turp savas piekusušas miesas atpūtināt. Krāsns priekšā uguni uzkurinājis un lāci kaktiņā noguldinājis, sāka rāceņus cept. Te uz reiz viņš sadzird nakts vidū piedarbā troksni, bailes viņu sāk pārņemt un viņš uzlec uz ārdiem, nogaidīdams, kas tur notikšot. Par mazu brītiņu atveŗas durvis un iekšā nāk pirmais pats vecākais no velniem. Neilgi pēc tam sapulcējas liels pulks, nosēžas pie kuldas sildīties, sāk rāceņus kost, pēc tam dancot un ar vēl neizceptiem rāceņiem ripu sist. Tā traki ripas sitot, dabūja ar' lācis kaktā, mierīgi gulēdams kādus belzienus par ribām un dusmīgs no kakta izcēlies sāka vainīgos kampstēt. Vecais velns turpretim, sadusmojies par spēles izjaukšanu, likās lācim krūtīs. Še nu bija ko skatīties. No viena kakta otrā grūdās tie spēkotāji, no viena uz otru svērās pārsvars un nezin, vai būtu lācis velnu uzvarējis, ja nenāktu īstā brīdī lāču dīdītājs palīgā savam peļņas ierocim. Velnam bija pēdīgi jamūk, lāča nagu saskrambātam un lāču dīdītāja bomja sadauzītam.

Nākošā gadā pēc Jurģiem nāca atkal velns, gar dārza sētu slēpdamies, un sauca uz saimnieku: "Saimniek, saimniek, vai tev vēl ir tie pērnājie puiši?"

Saimnieks, aiz auss kasīdams, it kā būtu tur atbildi meklējis, pārdomāja un atteica, ka esot gan. Velns aiz bailēm lūdza vēl klusāku saimnieku, lai viņš viņam atdodot tos cimdus, kuŗus pērnājā gadā aizmirsis uz rijus krāsns. Saimnieks ar atnesa tos cimdus, kas bija no zelta, velns nerādās tur līdz šo baltu dieniņu vairs.