2. A. 1161. A. B e r g m a n i s B ā r t ā, 1877. g. A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 170, 27.

Vec-vecos laikos velns iemājojies viena saimnieka rijā un tur spokoja, ka neviens cilvēks nedrīkstēja ne dienu ieiet, nele vēl naktim.

Te vienu dienu - tā pret vakaru - ienāca ta(i)s mājās lāču dīdītājs : lai dodot naktes mājas. Saimnieks teica, ka pašam gan dotu naktes mājas, bet kur lai to lāci liekot? Tam rūmes neesot.

Bet lāču dīdītājs nedeva miera: gan jau kur rūmīte būšot. Beidzot saimnieks atminējās: lai liekot rijā!

Labi. Dīdītājs tūliņ veda lāci uz riju un piesēja istubiņā pie ārdcilas; bet dīdītājs pats gāja atpakaļ istubā gulēt (pie mājniekiem.)

Bet gulēt iedami, saimnieks ar vecāko dēlu sasprieda: ap pusnakti esot jāiet pie rijas klausīties, vai šonakt arī spokošoties jeb nemaz. Labi, nogāja pie rijas lodziņa un klausījās. Nebija stāvējuši ne stundu - izdzirda istubiņā dumpi un lāci stipri ierūcamies; ir uguni dzirdēja šķiļam un atžibam. Paskatījās pa lodziņu. redzēja: sarkans, bārzdains vīrs kūra krāsni un iecepa rāciņus. Bet lācis arvien pa retam ierūcās un ik šis ierūcās, ik sarkanais iesaucās: "Sķic! kanaļa."

Kad rāciņi jau rādījās cepuši, tad sarkanais bārzdainis pa kādam rācenim no pelniem izrausis, ēda un ēzdams skaitīja un bārstīja naudu, ka žvargzdēja vien. Bet lācis, ceptus rāciņus saodis, naudas skaņu dzirdis, palika nemierīgs, cēlās no vietas un rūkdams ļurzāja pie sarkanā bārzdaiņa, ņemdams ir naudu ir rāciņus. Sarkanais uzsaukdams: "Škic! kanaļa" - sita ar bīstakli lācim un grūda nost. Bet to var domāt, kas nu par dumpi sacēlās! Saimniekam ar dēlu vai visi mati stāvu cēlās un visi locekļi trīcēja. Beidzot sarkanais spruka ar tādu troksni no rijas laukā, ka tik ko visas dur(v)is no eņģēm neizlēca un aizskrēja uz mežu ar tādu viesuli, ka visi koki locījās vien.

Lācis nu ēda rāciņus, ka čakstēja vien, un saēdis ļurzāja atpakaļ savā vietā gulēt.

No rīta dīdītājs aizgāja savu ceļu; bet saimnieks ar dēlu nu gāja rijā raudzīt, kā tur izskatoties, un vai no sarkanā bārzdaiņa nauda nebūs palikusi. Aizgāja - uz reizi izdzird ko nākam un istubiņas duris atdarām. Kas ir? Ierauga vakarējo bārzdaini. Tas, galvu pa durim pabāzis, it sasbijies prasa: "Rīgas kungi! voi iūsu kaķe vēl ir dzīva un voi mājās?"

Šie abi reizā atteica: "Dzīva, dzīva un mājās lai ir - vēl ar deviņiem bērniem mājās!"

To teikdami, šie vēl ierūcās pēc lāča. Bet sarkanais, to izdzirdis, tik ko attapa pateikt: "Nu tad to naudu varat paturēt, lai tik(ai) kaķe viņu nedabū!" un tūlīt projām.

Nu tēvs ar dēlu rakšņāja krāsnes priekšā un uzraka lielu kasti pillu dažādas naudas.

Un rijās no šī laika nekad vairs nespokoja.

P i e z ī m e. Steņģelis Kr. Garozā uzrakstījis šādu variantu. [Pie saimnieka atnācis lāču dīdītājs, lūdzies naktsmājas. Saimnieks arī atļāvis pašam gulēt istabā, bet lācim rijā, kur spoki rādījušies. Dīdītājs nu aizvedis savu lāci uz riju.]

[Lācim mierīgi guļot], velns ienesis klēpi malkas rijā un sieku kartupeļu. Tos tad cepis rijas krāsnī, un kuŗu izņēmis, to aizlicis aiz muguras ko vēlāk ēst; bet lācis apēdis visus noliktos kartupeļus pirmais. Velns palicis dusmīgs; bet lācis šo briesmīgi sakampis. Tad velns izsprucis pa rijas lodziņu. Bet tā ka rijas lodziņš bijis šaurs, tad velnam tēva tēva svina bikses norāvušās un palikušas rijā.

Otrā di nā velns saticis cūku zēnu un vaicājis: "Vai jūsu kaķiete vēl mājā?"

"Jā, ir gan - viņai mazie kaķēni arī vēl klēts apakšā."

Nu velns baidījies rijā iet, kad to dzirdējis, lūdzis zēnu, lai tas iznesot viņa svina bikses. Jā, jā - zēns mierā; bet cik viņam maksāšot?

Tur apakš rijas sliekšņa esot pulka naudas, lai to ņemot!

Labi, zēns iegāja rijā, bet nejaudāja svina biksas ne pakustināt, cik sma gas. Saucis viņus palīgā un tad par visiem - panesuši gan smagās biksas. Otru dienu zēns vijis auklas uz lauka. Atkal velns piegadījies: ko ar tām darīšot?

"Raušu ezeru kopā!"

Lai neraujot, viņš maksāšot. Labi, lai maksājot pilnu cepuri naudas, tad jā. Velns tūliņ aizskrējis naudai pakaļ. Bet tamēr zēns izgriezis cepurei dibinu un izrušinājis bedri. Velns bēris, bēris - nevarējis cepuri piebērt un tālab solījis naudas vietā labāk vienu stabulīti. Labi. Zēns pārnācis vakarā mājā stabulēdams; bet kā stabulējis, tūliņ visiem mājiniekiem bijis jālec, vai grib, vai negrib. Beidzot saimnieks sadusmojies uz trako stabulētāju, izsviedis pa durvim laukā. Tad zēns svilpodams iegājis mežā un neesat redzēts no tā laika vairs. L. P.