5. A. 1161. A. P. P a u l ī t i s S t r a u p ē. Jkr. V, 1895., 36, 9. LP, VII, I, 260, 8.

Kāda saimnieka rija bija tā velnu apsēsta, ka viņā nevarēja neviens gulēt. Pie šī saimnieka nu atnāk kādā vēlā vakarā lāču dīdītājs un lūdzas naktsmājas. Saimnieks atbild lāču dīdītājam, ka viņam citur nekur neesot vietas, kā tikai rijā, bet tur nevarot neviens gulēt. Lāču dīdītājs lūdzas, lai tam atļaujot vien, viņš jau gan varēšot rijā gulēt. Kad nu lāču vadātājs tā lūdzās un vakars arī jau tuvu klāt, kur godīgs saimnieks nemēdz atraidīt ceļinieku no savām durvim, tad lika viņš aizkurināt puišiem rijas krāsni, lai lāča dīdītājam jel siltuma netrūktu, kur diezgan bailes tam jau tā vai tā gaidāmas. Iedevis groziņu kartupeļu, ko cept, aizsūtīja lāču dīdītāju uz riju. Kartupeļus cepdams un ēzdams, ierauga lāču dīdītājs ap pašu pusnakti, ka piebrūk pilna rija ar velniem, no kuŗiem tas vecākais uzkāpa uz ārdiem, luktām, un uzsauc citiem velniem: "Danc, danc, bērniņi, kaz vien neaiztiekat!" Bērniņi gan neaiztika kazam (kazu), bet totiesu vairāk viņas vadātāju, tā ka tas pēdīgi ieskaitās un sāka ar lāci viņus rīdīt. Pinkainis, paklausīdams sava kunga pavēlei, iesāka "bērniņus" viļāt, ka tie kūlvāržus devās no rijas ārā. Bet barā skriedami, tie izgāza durvis, pat durvju stenderes un palodu. No tā laika nav vairs rādījies neviens velns rijā.