7. A. 1161. A. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s, D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 119.

Vienam saimniekam rijā spokojas. Vienu vakaru ienāk divi lāčenieki un lūdz naktsmājas. Saimnieks aizraida rijā. Lāčus tie ieliek kaktā un paši ēd vakariņas. Uz reizi rijā ieronas jauneklis strīpainām biksēm un uzlec uz rijas krāsni, tik viegls kā spalva. Lāči sāk rūkt; bet jauneklis grābj no spriestiem akmeņus un gāž lāčiem virsū. Kad spriesti izārdīti un lāči tomēr nebēg, tad jauneklis salauž ārdus un drāž tos virsū. Beidzot ir ārdu pietrūkst, bet lāči neatkāpjas ne soļa. To redzēdams, jauneklis izsprūk pa rijas lodziņu, ka nebija ko apskatīties.

Saimnieks no rīta atron riju pavisam otrādi apgrieztu: krāsns izputējusi, ārdi pagalam, lodziņš izrauts visiem sviniem. Viņš rauga tur šo to sakārtot. Te uz reizi klusa balss vaicā: "Saimniek, saimniek, vai tie divi runči vēl rijā?"

"Kā tad - vēl jau ir!"

"Nu tad es tur vairs savu kāju nespeŗu. Apakš rijas lodziņa atronas katls ar naudu - to tu vari ņemt, ja gribi!"

Saimnieks sāk rakt - jā - pilns katls zelta naudas. No tā laika rijai bija miers.