8. A. 1161. A. No Nītaures 1881. g. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 266, 14.

Lāču dīdītājs rījā uzlīdis uz ārdiem un lācis pie krāsns. Kad nu velns cepis kartupeļus un ēdis, tad metis mizas lācim: "Še, kaķīt, tev tās malas, man tie vidi!" Lācis mizas neēdis un tikai ierūcies vien. Pēc velns cepis zivis un vienu pametis ārdos gulētājam, teikdams: "Še, Jēkab, tev zivs!"

Velns gulētāju domājis par rijkuri Jēkabu. Bet lāčinieks ārdos atbildējis: "Ak, kungs, man naiki galva sāp, dod tās zivis manam brālim Joņam (lācim), kas tur krāsns priekšā guļ!"

Bet lācis ierūcies vēl niknāki un zivis neēdis. Nu velns teicis: "Jonis, zivu negrib!"

Lāčinieks atsaka: "Nu, tad dod ! Tam pa galvu!"

Kā devis pa galvu, lācis saķēris velnu un tā sadauzījis, ka ar visu loga stenderi aizsprucis. Pēc gada laika velns pienācis pie rijas loga: "Vai tas svešais, sirdīgais kungs vēl tur rijā?"

Rijnieks atbildējis: "Kā ne, kungs, viņam jau tagad bērni." Nu velns neiedrošinājies rijā iet, tikai lūdzis rijniekam, lai padodot viņa zvejas bikses, kuŗas pērn steigdamies aizmirsis krāsns priekšā.

P i e z ī m e. Veismaņos telkts (P. Zaravičs), ka velns lūdzis, lai padodot pērn aizmirstos cimdus. L. P.