10. A. 1161. A. L a p a s M ā r t i ņ š, "G u d r a i s A n s i s u n v e l n s", III, 1902., g. 85, (21).

Vienas muižas rijā apmeties velns uz dzīvi un neviens tur vairs negribējis uzņemties rijnieka amatu. Bet kungs nekā nevarējis iztikt bez rijnieka un solījis tam darbiniekam lielu algu, kas uzņēmtos rijnieka gaitu. Pēdīgi nu arī viens dūšīgs izdienējis zaldāts pieteicies par rijnieku un kungs to ar prieku pieņēmis.

Šis zaldāts sastapis vienu lāču dīdītāju un uzaicinājis to sev par palīgu. Pa nakti viņi palaiduši lāci rijā gluži vaļā un paši nogulušies rijas kaktā uz sera.

Drīz vien ienācis rijā velns ar sarkaniem matiem, zirga kājām un sarkanu asti muguras galā. Velns atnesis kulīti ar kartupeļiem, piegājis pie krāsns un sācis tos cept. Izceptos kartupeļus viņš nolicis sev aiz muguras uz klona dzisināt. Lācis to redzēdams, pielīdis klāt un sācis ņurdēdams ēst izceptos kartupeļus. Velns tikai uzsaucis lācim: "Kuš, runci!"

Kad visi kartupeļi bijuši izcepti, velns apgriezies un gribējis pats ēst; bet nu tikai ieraudzījis, ka lācis jau gandrīz visus kartupeļus bijis apēdis.

"Ak tu, maita. runcis tāds!" velns izsaucies, paņēmis krāsns bakstāmo dzelzs urķi un sācis ar to lāci urķēt. Lācis par to saskaities, meties velnam virsū un to tā sagrābis, ka kauli vien brīkšķējuši. Pēdīgi velnam ar lielām mokām izdevies atsvabināties no lāča nagiem, tas nu vēkšdams mucis pa durvim laukā un izrāvis rijas durvis ar visām stenderēm.

Bēgdams velns nepaguvis paņemt līdz kādu melnu ādas kulīti. Zaldāts ar lāču dīdītāju gājuši to aplūkot un atraduši tur labi daudz zelta naudas, kuŗu nu abi izdalījuši savā starpā.

Rijnieks otrā dienā atkal ielicis velna izrautās rijas durvis un vakarā tur nolicies mierīgi uz guļu, cerēdams, ka velns nu vairs atpakaļ nenāks. Bet drīz vien aiz rijas durvim sācis kāds dikti dauzīties un viena balss tur jautājusi: "Vai tas lielais runcis vēl rijā?"

Rijnieks tūliņ sapratis, ka tas ir izdzītais velns un tādēļ atbildējis: "Viņš jau tepat rijā paliks!"

Tad viņš dzirdējis, ka kāds no rijas durvim aizskrējis, ka zeme vien, nodimdējusi, No tā laika velns vairs nekad tai rijā nerādījies.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir uz pusi saīsināta, atmetot tīšām ieliktos sīkumus. P. Š.